Pirmdienas "Pārmijās" tiekamies ar ģitāristu Edgaru Rubeni, kurš vēsta gan par starptautiskās ģitārmūzikas antoloģijas tapšanu, ieceri un gaidāmajiem koncertiem, gan par savu īpašo instrumentu un audio kasešu atgriešanos. 

Liene Jakovļeva: Šoreiz sarunu sākam ar jūsu ģitāras skaņām: tā ir mūzika, kas pavisam nesen sasniegusi klausītājus, vai ne?

Šī konkrētā mūzika tieši šobrīd sāk sasniegt klausītājus taustāmā formātā, jo ir daļa no jauna izdevuma, ko mēs ar kolēģiem publicēsim jau piektdien. Tā gan ir skanējusi koncertos arī iepriekš – tātad tāds divdaļīgs ceļš pie cilvēkiem.

Vai atminaties, ka 2017. gadā jūs nācāt uz interviju Klasikā pie manis un Andra Dzenīša, lai runātu par citādu mūziku un citādu projektu – eksperimentālās mūzikas apvienības Mona de Bo ierakstu "kur ir šeit?" Bijāt ceļā uz koncertu Anglikāņu baznīcā. Vai Edgars Rubenis kopš tā laika ir citādāks? 

Šis ir tāds mūžam neatbildamais jautājums… Ja cilvēku cenšas atpazīt pēc mūzikas, ko viņš spēlē, gribētos domāt, ka viņš katrreiz ir citādāks. Visu laiku ir tādas pārmijas starp to, kas tu esi, un kāda veida mākslinieciskās idejas tev ir aktuālas konkrētajā brīdī. 

Ģitārmūzikas antoloģija tā pa īstam ieskanēsies nedēļas otrajā pusē, un man šobrīd acu priekšā ir 12 sējumi ar latviešu kormūzikas antoloģiju, grāmatas un kompaktdiski. Vai šeit varam vilkt arī kādas paralēles ar jūsu veidoto ģitārmūzikas antoloģiju?

Terminam "antoloģija" šī izdevuma kontekstā  ir zināma vēsturiska atsauce konkrētā mūzikas žanra ietvaros, kur mūsu priekšgājēji lietojuši to kolektīvu izdevumu nosaukumos. Zināmā mērā tur ir arī zināms joks par to, ka mēs taisām to ļoti oficiālo, ļoti nopietno izdevumu un apkopojumu. Bet realitātē ir tā, ka mēs esam četri zināmā mērā radniecīgi mūziķi tādā ziņā, ka visi strādājam ar akustisko ģitāru un visi dzīvojam kādā vairāk vai mazāk Austrumeiropas vai vismaz Centrāleiropas apgabalā. Tātad – apgabals un instruments ir kopīgie elementi. Un tad nāca ideja, ka jātaisa oriģinālmūzikas izdevums, kas zināmā mērā dokumentētu mūsu muzikālo kopu un dotu iemeslu arī jaunradei, jo tie visi ir speciāli jaunradīti skaņdarbi šim izdevumam. Joka pēc nosaucām to par mūsdienu solo ģitāras antoloģiju…

Bet nu bez jokiem – kas tad ir tie mēs? 

Ģeogrāfiskajā līnijā no ziemeļiem ir mans kolēģis Lauri Manners, kas dzīvo Somijā, aiz Polārā loka, tad ir igauņu ģitārists, vārdā Kalle Tikas, trešais, ģeogrāfiski ņemot, esmu es, bet ceturtais ir visplašāko ģeogrāfiju aptverošais cilvēks – Ēriks Ārns, kurš ir amerikāņu izcelsmes, bet dzīvo un strādā Vīnē.

Vai visi esat bijuši pazīstami arī personiski jau pirms antoloģijas tapšanas?

Izdevuma formātā šī ir mūsu pirmā nopietnā sadarbība. Līdz tam drīzāk tā bijusi rūpes turēšana vienam par otru: mūsu muzikālās scēnas iedzīvināšana norit caur to, ka organizējam un palīdzam viens otram, spēlējam kopā koncertus, rīkojam kādus izbraucienus. (..) 

"Luīzes svinēšana", ko klausīsimies sarunas izskaņā, jau ir publicēta. Kas ir Luīze? 

Viņa svin dzīvi... Marija Luīze Meļķe, kas veidojusi arī Antoloģijas vizuālo noformējumu, ir mana dzīvesbiedre, un nosaukuma kontekstā skaņdarbs ir viņas svinēšana.

Vairāk – audioierakstā.

Par projektu

Atzīmējot ģitārmūzikas antoloģijas "Rubenis / Tikas / Manner / Arn – An Anthology of Contemporary Solo Guitar" iznākšanu, Edgars nesen publicējis skaņdarbu "Luīzes svinēšana". Tāpat viņš kopā ar antoloģijā iekļautajiem ģitāristiem izziņojis Austrumeiropas tūri. 

Antoloģijā apkopota metāla stīgu akustisko ģitāru solomūzika, un to publicēs Somijas izdevniecības "Creative Class War" un "Hillotehdas". Līdztekus Rubeņa jaundarbiem antoloģijā iekļauti arī Kalles Tika (Igaunija), Kadonuta Mannera (Somija) un Ērika Ārna (ASV/Austrija) mūzika. Izdevuma skanējumu veido skandināvu tautas mūzika, Sahāras un Ziemeļamerikas blūza sajaukums ar mūsdienu kompozīciju, eksperimentāla ģitārspēle un improvizācija.

Antoloģijā Edgars Rubenis turpina sev raksturīgo agrīnā blūza un regtaima tradīciju pārnesi mūsdienu kompozīcijas valodā.

Skaņdarbi ierakstīti, izmantojot 1930. gados ASV kompānijas "Gibson" meitasuzņēmumā "Kalamazoo" būvētu ģitāru un kasešu lentas magnetofonu.

Antoloģijas ideja radusies, ģitāristiem regulāri sadarbojoties jau iepriekš. Izdevuma vizuālo noformējumu ir veidojusi Edgara Rubeņa dzīvesbiedre, māksliniece un dzejniece Marija Luīze Meļķe. Albums no 20. marta būs klausāms straumēšanas vietnēs, kā arī pieejams CD un audio kasešu formātos.

Atzīmējot albuma izdošanu, mūziķi dosies Austrumeiropas koncerttūrē, piestājot arī Latvijā – 22. martā ģitāristi būs klausāmi Cēsīs, kultūrvietā Mala, bet 23. martā Rīgā, bārā Aleponija.

Edgara Rubeņa muzikālā darbība iesākās tūkstošgades mijā ar dalību pusaudžu blūza grupā "Driving South". 2005. gadā Rubenis kopā ar bundzinieku Edgaru Eihmani izveidoja eksperimentālās rokmūzikas grupu "Mona de Bo", pašmāju izdevniecības "I Love You Records" paspārnē izdodot piecus albumus. "Mona de Bo" sastāvā Rubenis darbojas kā dziesmu autors, dziedātājs, ģitārists un komponists.

Sākumā ģitārists soloprojektos veidoja abrazīvu un agresīvu trokšņu mūziku, kas balstīta elektriskās ģitāras nestandarta lietojumā, vēlāk pievēršoties minimālistiskai elektroakustiskajai mūzikai un skaņu mākslai. Tāpat Rubenis veidojis mūziku teātra un dejas izrādēm, kā arī kinofilmām. 2020. gadā mūziķis atsāk aktīvi spēlēt ģitāru un, pievēršoties agrīnā blūza un regtaima tradīciju tvērumam mūsdienu kompozīcijas valodā, iesāk darbu pie triloģijas "Sāpju un draisku dejas".

2022. gadā pēc studijām Nīderlandē atgriezies Latvijā, kur paralēli solo praksei uzstājas kopā ar dzīvesbiedri Mariju Luīzi Meļķi, veidojot dažādus dzejas un mūzikas projektus.

Mūziķis sadarbojas arī ar dziesminieku Aldi Kolosovu un populārās mūzikas ansambli "Jaunība".