6. decembrī Dzintaru koncertzālē sāksies ikgadējais Ziemassvētku festivāls, kura atklāšanā ar vokālās kamermūzikas programmu uzstāsies izcilais basbaritons Egils Siliņš un pianiste Agnese Egliņa. Skanēs latviešu klasiķu Emīla Dārziņa, Alfrēda Kalniņa un Tālivalda Ķeniņa dziesmas, kā arī Franča Šūberta, Gustava Mālera un Morisa Ravela skaņdarbi.

Sarunā ar Egilu Siliņu - par 6. decembra koncertu Dzintaru koncertzālē, par mākslinieka nākamās sezonas plāniem un muzikāli piepildītā aizejošā gada notikumiem. 

Egils Siliņš: Šis koncerts ir mana vienīgā uzstāšanās šogad Latvijā, tāpēc liels prieks.

Liederabend jeb dziesmu vakari - tā ir intīma saruna gan ar publiku, gan pašam ar sevi.

Programmā ir vairāk kā 20 dziesmu - būs Emīls Dārziņš, Alfrēds Kalniņš, Tālivaldis Ķeniņš, mans mīļais Šūberts. Pirmo reizi dziedāšu Mālera dziesmas ar Rikerta tekstiem un Ravela ciklu ar trim dziesmām “Dona Kihota dziesmas Dulsinejai”. Paldies Dievam, Latvijā solokoncerti jeb dziesmu vakari vēl joprojām ir iemīļoti un publikai patīk. Dzintaru koncertzālē dziedāju atklāšanas koncertā, šī būs otrā reize. Šī zāle dziedāšanai akustiski ir ļoti ērta, es pat teiktu, par daudz ērta.

Vakar ar Agnesi jau pamēģinājām Dzintaru Mazajā zālē, un jau tad pie sevis teicu - būtu labi ar publiku, akustiska būtu mazliek mazāka, nebūtu tik liela atbalss.

Ar Agnesi Egliņu nemaz tik daudz neesi iepriekš kopā strādājis - pirms desmit gadiem, kad Emīlam Dārziņam bija iepriekšējā lielā dzimšanas diena, LU aulā piedāvājāt Dārziņu, un vēl mūsu fonotēkā ir viena maza Arvīda Žilinska dziesmiņa "Labu nakti", ko ar Agnesi ieskaņojāt projektam “Zvaigžņu nakts”.

Ja nemaldos, mans iepriekšējais koncerts ar dziesmām bija ar Mārtiņu Zibertu Tokijā. Bija interesanti, ka viņiem ļoti patika latviešu klasiķu mūzika. Labi, ka bija arī dziesmu tekstu tulkojumi. Tas dziesmām, kuras tu nesaproti, ir tiešām svarīgi.

Operā ir līdzīgi - ir subtitri un publika labāk saprot tekstu, jo dziedātāji ne vienmēr dzied tik skaidri, sevišķi augstās balsis var ne tik labi saprast. Tas ir labs palīglīdzeklis klausītājiem.

Man liekas, ka tev gan nevajag palīglīdzekli un Dārziņa dziesmu projekcijas uz ekrāna (smejas).

Dārziņa dziesmām nē, bet šajā koncertā dziedu arī vācu un franču valodā. Ne visiem vācu valoda ir tik labi saprotama, franču valoda vēl jo vairāk. Dārziņa dziesmām gan pluss, gan mīnuss ir, ka tās ir ļoti koncentrētas, maziņas un īsiņas - ja kaut ko izdari ne tā, nepaspēj iedot krāsu, tad jau ir par vēlu, dziesma beigusies.

Un visi to zina un pamana.

Jā. Daudziem ir subjektīvs viedoklis, kā būtu jāskan.

Dārziņa mūzikas noskaņa un teksts ir tas, kur dziedātājs parāda savu varēšanu, krāsas, arī tās dienas emocionālo sajūtu.

Kad programmā dziedu gan Dārziņa, gan Šūberta mūziku, vienmēr domāju, nez, ko pasaule būtu piedzīvojusi - viens 31 gada vecumā aizgāja no šīs pasaules, otrs 34 gadu vecumā. Ja viņiem būtu bijuši vēl 10 vai 20 gadi, cik mēs būtu bijuši bagāti.