19. novembrī Latvijas Nacionālās operas Beletāžas zālē dziedone Inga Šļubovska-Kancēviča un pianiste Ilze Ozoliņa aicina uz kamermūzikas koncertu "Solveiga kabarejā", kurā skanēs Jāņa Ķepīša vokālā kamermūzika un amerikāņu komponista Viljama Bolkoma "Kabarē dziesmas".  Koncertu vadīs aktieris Gundars Āboliņš.

Inga Šļubovska-Kancēviča: "Kamermūzika vienmēr man ir bijusi tuva gan kā māksliniecei, gan kā klausītājai. Es daudz esmu dziedājusi latviešu kamermūziku, šo to arī no vācu, itāļu un franču repertuāra, un šoreiz būs arī kaut kas no amerikāņu kamermūzikas.

Kā top skaidrs - jābūt soloprogrammai?

Tas notiek pakāpeniski, jo katrai programmai ir pamazām jānobriest, jāveidojas. Un idejas jāprot noķert. Protams, man pašai jābūt tajā ieinteresētai, un jābūt pilnai sirdij, ka vēlos kaut ko pateikt klausītājiem. Šoreiz Ilze Ozoliņa mani uzrunāja un ierosināja, ka vajadzētu veidot solokoncertu. Piekritu, bet ko tad atskaņosim un ko viņa gribētu spēlēt? Arī tas ir svarīgi. Tā kā man ļoti tuva ir latviešu kamermūzika, zinājām, ka noteikti jāņem tā, un pirmais, kas ienāca prātā Ilzei, bija "Solveigas vēstules Pēram Gintam" ar Elzas Ķezberes vārdiem un Jāņa Ķepīša mūziku. Tad bija doma pameklēt vēl kādas vēstules, bet palikām pie tā, ka vajadzētu visu pirmo daļu veidot ar Jāņa Ķepīša mūziku.

Ļoti palīdzēja profesors Ventis Zilberts, kuram krājumā ir daudz Ķepīša un arī citu latviešu komponistu dziesmu. Mēs tikāmies, viņš atnāca ar lielu nošu kaudzi, kas derētu tieši manai balsij, soprānam, mēs visu apskatījāmies un, pateicoties viņam, tika atlasītas ļoti daudzas dziesmas.

No tām izvēlējāmies tās, kas mums abām patika vislabāk – skanīgas, melodiskas, pozitīvas, ar dziļām emocijām un tādu vēstījumu, kas ir piemērots mūsu valsts svētkiem šajā mēnesī. Būs gan "Sapņotājas dziesma", gan "No zieda uz ziedu", "Lampa ar statueti", "Solveigas vēstules Pēram Gintam", brīnišķīga dziesma "Liepu tēja", "Pali" un "Visskaistākais ceļš".

Jāņa Ķepīša dziesmas un amerikāņu komponista Viljama Bolkoma "Kabarē dziesmas" – pirmajā acu uzmetienā šķiet grūti atrast vēl atšķirīgāku repertuāru.

Jā, tas ir kaut kas pilnīgi pretējs pirmajai daļai, un tas ir kaut kas, ko Ilze ļoti gribēja atskaņot. Viņa man iedeva kādas dziesmas, es paklausījos, vai vispār kaut ko tādu varu nodziedāt. Vairāk klausoties, sapratu, ka būtu ļoti interesanti, man būtu ļoti liels izaicinājums atrast sevī jaunas krāsas, jaunus izteiksmes veidus, savā balsī meklēt tādas skaņas, kas vēl nav skanējušas. Tas man ir kaut kas jauns un nezināms, bet tas ir ļoti aizraujoši, jo iepazīstu, kāda varu būt citā žanrā, ne tikai klasiskajā mūzikā, jo zināms, ka Viljams Bolkoms bija tas komponists, kas mēģināja nojaukt robežu starp klasisko un „nenopietno” mūziku."