"Klasikā" tiekamies ar izcilo dziedātāju Ingu Kalnu, lai plašāk runātu par 21. decembrī pulksten 18 Rīgas Domā gaidāmo koncertu "Nakts lūgšana", kas festivāla Winterfest ietvaros kļuvis par īpašu un gaidītu notikumu. Tas būs ne tikai neparasts koncerts, bet arī īpaša ceremonija. Ceļš uz Mūžīgās Gaismas sadzirdēšanu caur nakts lūgšanu un mieru...

Šogad pirmoreiz koncertā uzstāsies īpašā viešņa – Inga Kalna, uzstājoties kopā ar ērģelnieku Aigaru Reini un Rīgas Doma kora skolas meiteņu kori "Tiara" tā mākslinieciskās vadītājas Airas Birziņas vadībā.

Gan Inga Kalna, gan viņas skatuves partneri ir pārliecināti, ka publika novērtēs gan pašas skaņas – brīnumainās matērijas – skaistumu, gan klusumu, kas baznīcas akustikā maina savu nokrāsu un mirgo kā sveču liesmiņas gada tumšākajā laikā. 

Sarunā ar dziedātāju Ingu Kalnu – ne tikai par 21. decembra koncertu "Nakts lūgšana" Rīgas Domā, kur solokoncertā dziedātāja nav uzstājusies ļoti sen, bet arī par Latvijas Nacionālajā operā gaidāmajām izrādēm "Adriāna Lekuvrēra", kur Inga Kalna debitēs titullomā un aizvadītajā gadā mūzikas ceļos piedzīvoto. 

Inga Kalna: Šis žanrs – solokoncerts ar ērģelēm Rīgas Domā – vienu brīdi bija viens no maniem mīļākajiem formātiem. Bet es pati sāku skaitīt un domāt, cik tad ilgu laiku es tāda veida koncertus neesmu Latvijā sniegusi, un nonācu līdz divpadsmit vai piecpadsmit gadiem... 

Liene Jakovļeva: Koncerta nosaukums ir Nakts lūgšana. Inga, kas vispār būtu tava lūgšana pasaulei un tam Augstākajam šobrīd, pirms Ziemassvētkiem? 

Visvairāk mums visiem šobrīd pietrūkst vienotības... Mēs katrs esam pats par sevi, uz citu cilvēku pat pāri plecam nepaskatāmies, mēs vārāmies katrs savā sulā. Tieši šodien sāku domāt par to, ka mums sāk zust saimes jeb piederības izjūta – sak’, esmu viens pats – tāds lielisks un individuāls, un lai pasaule bučo man kājas.

Nē. Es esmu savu vecāku pēctecis, mani vecāki ir viņu vecāku pēcteči, un principā es piederu vienai noteiktai ģimenes līnijai, piederu vienai noteiktai valstij. Esmu nākusi no Latvijas, ļoti labi to apzinos un vienmēr pasvītroju, un man vienmēr bijusi vēlme tai atmaksāt – jo no dzimtenes esmu saņēmusi ļoti daudz. Man joprojām prasa: kāpēc tu [uz šejieni] brauc, kāpēc tu kaut ko tik ļoti intensīvi šeit dari – tu jau visu esi atmaksājusi. Un man vienmēr šķiet, ka – nē, tā nav. Tāpēc gribu mums visiem novēlēt, lai mums ir vienotības sajūta; lai nejūtamies vieni, lai saprotam – lai arī cik atšķirīgs ir katrs no mums, mēs tik ļoti visi esam līdzīgi. Mūs tik ļoti daudz kas vieno. Jā, vienotības sajūtu novēlu katram no mums gan Ceturtajā adventē, kas būs svētdien, kad skanēs koncerts, gan Ziemassvētkos, gan Jaunajā gadā. Lai vairs neesam tik ļoti atšķirti viens no otra.

Vai to, ko tu tikko minēji, var lūgt un arī izlūgties arī mūzikā?

Var! Vismaz es tā ceru... Protams, tas ir koncerts, un koncerts – tas ir kaut kas ļoti laicīgs. Tomēr tajā skanēs garīgā mūzika, un tā ir Ceturtā advente – pēdējā pirms Ziemassvētkiem. Tu tikko runāji par nakti. Jā, nakts ir tumsa, un šobrīd tumsa ir katru dienu: visu laiku dzīvojam pie elektrības. Jo ir tumšs. Un, ja ir tumšs, tad ir nakts. Un to nakti gribas apgaismot, to nakti gribas izgaismot un tiekties pēc gaismas, jo tā nes ne tikai gaišumu, bet arī siltumu, pie kā arī gribas tiekties. Un, manuprāt,

neskatoties uz to, ka tas ir laicīgs koncerts, savā ziņā mēs kalpojam arī caur mūzikas skaņām, un labi, ka tāda iespēja ir. Un man ir milzīgs prieks un laime, ka šāda iespēja dota arī man, turklāt tieši pirms Ziemassvētkiem, un tieši tajā žanrā, kurā tik ļoti ilgi neesmu darbojusies.

Un ar jauniem sadarbības partneriem!

Patiešām: ar Aigaru Reini nekad vēl neesmu uzstājusies! Mums bijuši jau divi mēģinājumi, un esmu absolūtā sajūsmā par Aigara muzikalitāti, par to, cik viņš ir lielisks un iejūtīgs mūziķis, kāda viņam ir fantāzija – vienkārši milzīgs prieks sadarboties ar tādu partneri. Vakar mums bija kopīgs mēģinājums arī ar meiteņu kori "Tiara". (..) Stāvēdama kora priekšā, skatījos meiteņu sejās – cik tās ir dažādas un apgarotas. Un kārtējo reizi pārliecinājos, ka nav pasaulē labāku koru kā Latvijā. Šeit tiešām mīt labākie pasaules kori. Šis meiteņu koris arī ir izcils, un meitenēm ir izcila vadītāja – diriģente Aira Birziņa, kura ļoti labi māk apieties ar jaunajām dvēselēm: gan ar stingrību, gan maigumu, gan ļoti skaistu mātišķu piegājienu – kā viņa spēj to jaunatni aizraut! Tā ka vakar man bija ļoti, ļoti laimīgs un atziņu pilns vakars. 

Kā šī programma veidojās, un kāpēc skanēs tieši ir tas, kas iecerēts?

Programma, ko piedāvāšu Latvijas publikai, tapusi gadiem ilgi. Tās kodols tika nedaudz mainīts, jo Ziemassvētkos ir nedaudz savādāka tematika. Bet programmas kodols tapis vēl pirms pandēmijas, kad Larisai Bulavai, vienai no mūsu spožākajām ērģelniecēm, bija jābūt jubilejas koncertam. Tajā arī man būtu bijis tas gods piedalīties, taču koncerts diemžēl nenotika. Pēc tam mums tika plānots koncerts kopā ar Aigaru Reini, bet pandēmija vēl nebija galā... Tāpēc programmas kodols ir manis ilgi lolots: tur ir skaņdarbi, kurus zina jebkurš – sākot no Šūberta "Ave Maria" vai Sezāra Franka "Panis Angelicus". Programmā ir man personīgi ļoti nozīmīgi skaņdarbi, ko dziedāju Rīgas Domā savas karjeras pašā, pašā sākumā – piemēram, fragmenti no Pergolēzi "Stabat Mater", arī dažas "Ave Maria", ko dziedāju koncertā, kuram bija tieši šāds nosaukums – "Ave Maria".

Tāpat Rēgera "Marijas šūpuļdziesma", kuru dziedāju, kad piedzima mana meitiņa. Un manai meitiņai šobrīd jau 21 gads... Tie ir skaņdarbi, kas man pašai ir sirdsmīļi.

Taču ir arī skaņdarbi, kurus Domā nekad neesmu dziedājusi, turklāt ir arī divi skaņdarbi, kurus šajā koncertā vispār dziedāšu pirmo reizi savā mūžā! Viens no tiem būs ar kori – tā ir lūgšana no Verdi operas "Likteņa vara": neaprakstāmi skaista, ļoti klusa un apgarota mūzika. Šī būs programma, kas piesaistīs gan to cilvēku sirdis, kuriem patīk zināmāki skaņdarbi, gan tos, kas vēlas dzirdēt kaut ko jaunu. Arī es pati augu, arī es pati pilnveidojos, un man arī prasās pēc kaut kā jauna. Manuprāt, programma iznākusi ļoti, ļoti harmoniska, par ko man liels prieks.

Tava nākamā tikšanās ar Latvijas klausītājiem notiks 21. februārī un 5. Martā, kad debitēsi Frančesko Čileas operā "Adriāna Lekuvrēra".

Jā, šī man būs debija Adriānas Lekuvrēras lomā: to gaidu ar lielu nepacietību.

Un tev līdzās būs Aleksandrs Antoņenko!

Beidzot! Jā, mums ar Sašu bija sapnis, ka beidzot mēs atkal varētu nodziedāt kopā veselu izrādi, nevis piedalīties tikai koncertos. Jo sākam domāt: kas tad mums bijis kopā? Bija "Alčīna", kurā viņš dziedāja Oberto. Bija "Bohēma", kuru dziedājām arī Jēkabpilī: viņš bija Rūdolfs, es – Mimī. Kopējs mums bija arī ļoti skaistais koncertuzvedums "Otello" Latvijas Nacionālās operas ietvarā. Pagaidām tas arī bijis viss.

Lūk, un beidzot mums atkal ir kopēja opera! Sapņi mēdz arī piepildīties, un es par to esmu bezgala priecīga.

Kādā posmā šobrīd esi ar šīs lomas iestudēšanu? 

Šobrīd materiāls izkristalizējas: kas ir svarīgi, kas ir mazāk svarīgi, pie kā vairāk jāpiestrādā, kas noteikti jāpasaka, kas jāpakļauj otrajam plānam. Tīri vārdiski tur ir ļoti skaists teksts. Īpaši bieži tādu vārdu izvēli mēs operā nedzirdam. Ļoti interesanti. Tīri valodas ziņā man ir ārkārtīgi interesanti pie tās strādāt.

Bet iejušanās lomā skatuviskajā versijā droši vien notiks ātri.

Tieši tāpēc arī viss kristalizējas jau tagad, lai brīdī, kad atbraukšu uz Rīgu, viss būtu skaidrs: kad jāiet pa labi, kad – pa kreisi, kur jāstāv, kad ir saskarsme ar konkrēto skatuves partneri. Lai varu koncentrēties uz tāda veida lietām, nevis domāt par dziedāšanu. Tam jau jābūt automātiski.

Šis gads tev bijis ļoti bagāts un piepildīts, neskatoties uz to, kas vēl gaidāms gada izskaņā.

Jā, tajā bijis daudz interesanta. Pirmkārt, pēc ļoti daudziem gadiem esmu atgriezusies pie Bēthovena "Missa Solemnis", kurā bija milzīgs prieks sadarboties ar Zandu Švēdi. Abas dziedājām arī Jūrmalas festivālā duetos no "Adriānas Lekuvrēras". Ļoti viņai ieteicu iemācīties Bujonas hercogienes partiju – tā ir dramatiska, un viņai ļoti labi piestāvēs. Protams, koncerts Domā ar Britena "Kara rekviēmu". Tāpat mūsu kārtējā kamermūzikas programma kopā ar Diānu Ketleri, ko ilgi bijām lolojušas un gatavojušas, un kas mums abām bija tik ļoti svarīga – tā notika Mazajā ģildē oktobra vidū. Ar Šēnbergu, Listu un Vāgneru. Tagad koncerts Rīgas Domā, bet janvārī došos uz Londonu pie savas profesores, kurai jau ir 91 gads – lai viņa mani "sapucē"...

Vai tu pati arī "pucē" savus audzēkņus?

Pucēju gan.

Kad pabeidzu mācības Latvijas Mūzikas akadēmijā un īpaši, kad pabeidzu mācības Londonā un man bija jau 25 gadi, manī mita tāds pieņēmums, ka man viss ir jāzina un, ja es visu nezinu, tad pati esmu vainīga…

Pagāja gadi, un sapratu, ka nav ko kalt kā dzenim sev caurumu galvā, bet vienkārši jāvēršas pie cilvēka, kurš tevi labi pazīst un kurš tavas problēmas var atrisināt krietni ātrāk nekā tu pats. Tas vienkārši ir produktīvāk. Pat ne vienmēr atrisināt problēmas, bet sadzirdēt, ka tās problēmas varētu parādīties, un jau preventīvi strādāt. Kopš tā brīža reizi gadā sāku atkal braukt pie savas profesores.

Vai atklāsi savas profesores vārdu?

Esmu mācījusies Londonas Karaliskajā mūzikas akadēmijā pie profesores Džojas Mammenas, un pie viņas braucu joprojām – esmu viņai uzticīga.

Bet vispār dziedātājiem tas nemaz nav tik tipiski – zinu, ka daudzi savus skolotājus mēdz mainīt diezgan kardināli.

Tas nav manā dabā – jo

man ļoti patīk kaut kas konstants. Ja esmu kaut ko izcilu savā mūžā izvēlējusies, pie tā arī turos. Ar vīru esam kopā jau 23 gadus. Man ir tā pati skolotāja. Dzīvoju tajā pašā pilsētā un atgriežos tajā pašā Rīgā, atgriežos tajā pašā Domā – kaut arī pēc ilgāka laika...

Ļoti bieži mēs kaut ko sevī nesadzirdam, jo visu laiku esam nodarbināti ar citām lietām: mums ir skatuves uzdevumi un vēl kaut kas, mūsu prāti strādā ar visu ko, un ik pa laikam mēs kaut ko mēdzam palaist garām. Tāpēc vajadzīga tā uzmanīgā auss, kas var strādāt preventīvi un pateikt: ja darīsi tā un tā – un tā varbūt ir tikai pavisam maza kļūmīte reizi stundā -, pēc pusgada iekulsies lielās nepatikšanās, tāpēc, lūdzu, šitā nedari! Dziedātājiem, tāpat kā sportistiem, vajadzīgs treneris, kas viņus ir uzaudzinājis, kas saprot, kuras ir mūsu vājās un stiprās puses, pie kā mums vēl jāstrādā. Starp citu, cilvēks ik pa laikam arī jāuzslavē! Piemēram, cilvēkbērns iet uz skolu, un matemātika viņam nepadodas – labi, ņemsim talkā repetitoru. Bet saprotam – labi, tā nav mana stiprākā puse. Tāpēc trenēsim to, kas manī ir stiprs, to, kurā es atšķiros no visiem citiem un kur es tiešām varētu būt izcils. Un te vajadzīgs tas treneris. Tāpēc arī braucu uz Londonu. 

Vai Ziemassvētkos būsi savās mājās Hamburgā?

Jā, Ziemassvētkos būšu mājās. Man vēl zoss jātaisa – apsolīju vīramātei, ka būs zoss. Bet vispirms jāpastrādā!