No 15. maija līdz 1. jūnijam Leipcigā notika vieni no grandiozākajiem pēdējo laiku mūzikas svētkiem – Dmitrija Šostakoviča festivāls: 18 dienās 45 izcili notikumi, 30 tūkstoši viesu no visas pasaules!

Komponista atceres 50. gadskārtā klausītājiem tika dāvāta unikāla iespēja noklausīties visas viņa simfonijas, koncertus, kvartetus, daļu instrumentālās un vokālās mūzikas, liekot no jauna atklāt šīs pretrunīgās, bet ģeniālās personības mantojumu.

Šīs idejas autors līdz ar Gewandhaus intendantu Andreasu Šulcu un koncertbiroja vadītāju Tobiasu Nīderšlāgu ir mūsu izcilais diriģents Andris Nelsons. Līdz ar viņu uz skatuves kāpa Baiba Skride un Kristīne Opolais, muzicēja abi viņa vadītie orķestri – Bostonas simfoniskais un Leipcigas Gewandhaus orķestris, kā arī Tenglvudas orķestris un Leipcigas Mendelszona akadēmijas dalībnieki, kuri veidoja Festivāla orķestri. Notikumu vainagoja Šostakoviča operas "Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta" izrāde Leipcigas opernamā ar Kristīni Opolais titullomā un Andri Nelsonu pie diriģenta pults.

Leipcigā piecas festivāla noslēguma dienas viesojās "Klasikas" direktore Gunda Vaivode, un šajā raidījumā skan gan Gewandhaus ģenerāldirektora,  profesora Andreasa Šulca un mārketinga vadītājas Sabīnes Ozoliņas domas, gan mākslinieku Kristīnes Opolais, Dmitrija Beloseļska, Amandas Tauriņas teiktais, kā arī klausītāju piedzīvotais – viņu vidū bija teātra kritiķe Edīte Tišheizere, Valmieras teātra administrators Arnolds Osis, Leipcigas Mūzikas augstkolas studente Beatrise Vilde, teātra skolotāja Dārta Nora Pauļuka-Sadlovska, kā arī "Klasikas" kolēģe Liene Jakovļeva.

IZVEIDOT SAVU PRIEKŠSTATU PAR ŠOSTAKOVIČU

Leipcigas Gewandhaus intendantam Andreasam Šulcam tika vaicāts, kāpēc tieši tagad ir svarīgi pētīt Šostakoviča mantojumu: "Mēs ilgi domājām par viņu kā personību, kas nebūt nav vienkārša, jo Šostakovičs rakstīja gan politiski konformistisku mūziku, bet vienlaikus arī distancējās no režīma. Viņa mūzikā ir neticami daudz atklāsmju par šo sašķelto personību, kas iemieso frustrāciju, bailes, bet bijusi režīmam arī lojāla. Ja mēs rīkotu festivālu, kurā atskaņotau tikai viņa labākās simfonijas, kuras visi zina - Piekto, Septīto un Desmito un tā tālāk -, tad mēs nebūtu godīgi pret Šostakoviča personību. Tādēļ nolēmām šajās gandrīz trīs nedēļās atskaņot visas simfonijas, lielāko daļu viņa kamermūzikas, kora darbus, dziesmas, tātad ļoti plašu spektru. Ar ievadlekcijām, simpoziju, nakts koncertiem, atpūtas seansiem, kur mākslinieki sarunājas –

izdarīt tik, cik vien iespējams, lai katrs viesis, kas ir šeit, arī katrs mūziķis, kas ir šeit, varētu patiesi iegremdēties Šostakoviča pasaulē, un varbūt pats izveidot savu priekšstatu.

Atrast savu attieksmi pret Šostakoviču - patīk viņa mūzika vai nē, vai arī vienkārši klausīties šo mūziku bez politikas. Viss ir iespējams, bet mēs gribējām veidot pēc iespējas plašāku spektru."
 

FESTIVĀLA KLAUSĪTĀJI NO LATVIJAS

Festivāla apmeklētāju vidū bija arī daudz klausītāju no Latvijas. Uz vairākiem koncertiem un operas "Mcenskas apriņķa lēdija Makbete" izrādi ieradās teātra kritiķe Edīte Tišheizere un Valmieras Drāmas teātra administrators Arnolds Osis, kuri pēc festivāla noslēdzošā koncerta atzina, ka  sajūtas ir tiešām grandiozas. Edīte Tišheizere: "Mēs šeit pavadījām četras dienas, un nevarēju iedomāties, ka tas viss radīs tik ārkārtīgu emocionālu… pat nevaru teikt saviļņojumu, tas gandrīz ir satricinājums, turklāt katru dienu atšķirīgs. 14. simfonija bija atklājums, pilnīgi hipnotisks nāves tuvums, kurā tiec ievilkts un brīnies, ka mākslinieki to spēj ne vien izturēt, bet iemiesot un atdot mums.

Protams, ir fascinējoši skatīties, kā Andris Nelsons diriģē. Man bija tāda sajūta, ka viņš ir teatrāls šī vārda vislabākajā nozīmē, ka viņam acu priekšā ir kāds tēls, ko viņš iemieso.

(..) Nelsons mūziku lasa tā, it kā notis būtu vakar uzrakstītas un neviens pirms tam tās nebūtu spēlējis." Arnolds Osis: "Mēs sēdējām K zonā, kur var redzēt diriģentu, līdz ar to mums par vienu un to pašu cenu ir ne tikai mūzika, bet arī monoizrāde, kur, es pilnīgi piekrītu, diriģents iemiesojas tēlā."

MUZIKĀLĀ PARADĪZE

Dziedātāja Kristīne Opolais Šostakoviča festivālā dziedāja solo gan 14. simfonijas atskaņojumā, gan atveidoja titullomu operā "Mcenskas apriņķa lēdija Makbete", sadarbojoties ar čehu tenoru Pāvelu Černohu Sergeja lomā, ar ko jau vairākkārt iespēja bijusi muzicēt gan Latvijas Nacionālajā operā, gan uz citām skatuvēm. Vaicāta par piedzīvoto festivālā, Kristīne atklāj: "Protams, tie ir lieli svētki, jo diezgan reti sanāk muzicēt kopā ar cilvēkiem, kurus ļoti mīli kā kolēģus. Ar Pāvelu Černohu vienmēr priecājos satikties un kopā strādāt. Mēs to neuztveram par darbu - vienkārši baudām laiku kopā. Vissvarīgākais, protams, ir muzikālā paradīze, kurā mēs atrodamies visu šo laiku, muzicējot kopā ar Andri [Nelsonu] un Gewandhaus orķestri.

Andrim piemīt unikāla spēja - viņš uz skatuves mūziķiem dod tādu brīvību, ka sniegums kļūst aizvien labāks un labāks. Es pat nevaru nosaukt viņu par diriģentu - viņš ir mūziķis, kurš palīdz mums sniegt vislabāko un pats ļoti daudz atdod."

ORĶESTRU ĢIMENE

Amanda Tauriņa Leipcigas Gewandhaus orķestrī ir angļu raga soliste, un izvērsts viņas solo izskanēja arī D. Šostakoviča 14. simfonijas atskaņojumā. Sarunā pēc koncerta mūziķe atklāj, ka Šostakovičam tuvs gan angļu raga tembrs, gan kokpūšamie instrumenti, jo gandrīz katrā simfonijā ir kāds liels solo obojai, pikolo flautai, angļu ragam vai fagotam. Festivālu kopumā Amanda vērtē ļoti atzinīgi: "Tas bija skaisti, jo Andrim Nelsonam, mūsu galvenajam diriģentam, ļoti, ļoti, ļoti patīk un iet pie sirds šī mūzika, un ļoti labi padodas. Tas, kā viņš strādāja šīs trīs nedēļas, ir kaut kas prātam neaptverams. Viņš ir nodiriģējis tik daudz programmu.

Andra mīlestība pret šo mūziku, viņa azarts un degsme bija jūtami katrā mēģinājumā un koncertā. Viņš tik ļoti deg par šo mūziku, ka mēs sākām spēlēt simtreiz labāk, kā esam spēlējuši iepriekš.

Bija iespēja vienu programmu spēlēt kopā ar Bostonas orķestri un redzēt, cik atšķirīgi viņi strādā, kā Andris runā ar mūziķiem angliski, bet pie mums - vāciski. Viņš, piemēram, visus Bostonas cilvēkus sauc vārdos, mūs nē. Viņš nesaka, piemēram, “Amanda, vari nospēlēt šo?”. Viņš saka “rags, obojas, pirmā oboja, vijoles”. Viņš zina mūsu vārdus, es domāju (smejas). Tur ir familiārāk, pie mums profesionālāk, mazliet aukstāk. Man laikam gribētos, lai viņš arī mūs sauktu vārdā. Tā arī šķita, ka viņi ir kā liela ģimene. Viņi arī daudz biežāk Andrim kaut ko jautā, pat bez roku celšanas, vienkārši no vietas: “Andri, mēs varam šeit darīt tā?" Mums ir tāda hiearhija - koncertmeistars pajautās, ja vajadzēs, kas arī ir labi, bet bija interesanti redzēt citādu darba formu.

Festivālā bija tik daudz cilvēku, tik daudz publikas, speciāli brauca pat no Latvijas klausīties koncertus, klausīties mūsu orķestri, Bostonas orķestri un Šostakoviča mūziku, un tas ir ļoti, ļoti skaisti.

Kā Andris Nelsons šodien pēc koncerta savā uzrunā teica, ir divējādas domas par to, vai šajos laikos vajadzētu spēlēt Šostakoviča mūziku vai nē, bet viņa un ļoti daudzu mūsu uzskats ir, ka vajag, un tieši šobrīd vēl vairāk to vajag spēlēt, jo pasaulē ir tik liels ļaunums, bet ar mīlestību, mākslu un cilvēcību mēs varam būt vienoti. To, ko jūtam, grūti izteikt vārdos vai nezinām, ko un kā darīt. Tad paklausāmies vai spēlējam šo mūziku un viss ir skaidrs, paliek vieglāk ap sirdi."

DZĪVOT FESTIVĀLĀ

Leipcigas Gewandhaus orķestra mārketinga un biļešu tirdzniecības vadītāja ir Sabīne Ozoliņa, kurai šis bijis ļoti spraigs un atbildīgs darba cēliens: "Gāja patiešām kā pa kalniem un pa lejām, jo neviens divus gadus iepriekš biļetes uz Šostakoviča festivālu nepērk un visi gaida līdz pēdējam brīdim. Tas sākās pamazām. Kad mārketings sasniedzis kulmināciju, kad visur ir reklāma, tad cilvēki pamazām sarosās un sāk pirkt biļetes.

Es jutu, ka prese ir ļoti pozitīva, ka no mutes mutē aizgāja ziņas, ka koncerti ir lieliski, ka Andris Nelsons atkal ir labākajā formā un ka ir tik daudz dažādu fantastisku mūziķu šajā festivālā, kas ļoti autentiski spēj spēlēt Šostakoviču.

Tad viss aizgāja pa savā plūsmā un koncerti ļoti labi piepildījās.

Skaidrs, ka šeit nebija tikai koncerti - te bija ļoti daudz un dažādu pasākumu ļoti dažādām auditorijām. Pie kā jūs īpaši piestrādājāt?

Īpaši piestrādājām pie kamermūzikas koncertiem. Tā kā Gewandhaus orķestris ir viens no labākajiem Eiropā, Bostonas simfoniskais orķestris šeit nav tik bieži dzirdams, tad ar simfoniskajām programmām bija skaidrs, ka tās piepildīsies. Bet tieši mazie kamermūzikas formāti - cilvēki zina Šostakoviča simfonijas, bet nezina, ka viņš komponējis arī kamermūzikas darbus.

Divu nedēļu laikā varējām parādīt pilnīgi visu Šostakoviča daiļradi - ne tikai simfonijas, bet arī filmas, kas par viņu uzņemtas, kamermūzikas darbus, klaviermūziku. Tas bija izaicinājums - parādīt ne tikai simfonijas, kuras cilvēki zina, bet arī mazākus darbus.

Mēs centāmies arī mārketinga aktivitātēs parādīt, ka Šostakovičs ir dzirdams animācijas seriālā "Simpsoni",  filmmūzikā daudz ir populāru motīvu, ko cilvēki varbūt nemaz nesaista ar viņu. Tāpēc bija dažādi pasākumi, kuros mūziķi par viņu runā, stāsta par savu pieredzi ar Šostakoviča darbiem un mēģina no dažādām pusēm atklāt, kā katrs viņam tuvinājies.

Atbrauca ļoti daudz tūristu - no vismaz 50 valstīm visos kontinentos. Daudzi bija šeit no 15. maija līdz 1. jūnijam, nāca katru dienu, uz katru koncertu. Viņi paliek arī uz pēckoncerta sarunām. Atvērtajos ģenerālmēģinājumos varēja redzēt tos pašus cilvēkus, kas vakarā ierodas uz koncertiem. Viņi vienkārši dzīvoja festivālā.

Pēc pāris gadiem būs nākamais - Bēthovena festivāls!

Jā, 2027. gadā no 11. maija līdz 23. maijam. Es arī ekskluzīvi drīkstu pateikt, ka galvenais solists būs LanLans un diriģents, protams, Andris Nelsons. Par to es ļoti priecājos.

Plašāk - audioierakstā.