14. decembrī koncertzālē “Lielais dzintars” Liepājas Simfoniskais orķestris otrreiz muzicēs kopā ar diriģentu Vilhelmu Vācieti, sadarbībai aicinot arī Valsts akadēmisko kori “Latvija”, baritonu Rihardu Milleru un Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolas zēnu kori. Programmu atklās Paula Dambja “Concerto-fantasia on in nomine Albrecht Düreri” korim un instrumentālam ansamblim, turpinās Riharda Vāgnera Ziemassvētku dāvana dzīvesbiedrei Kozimai Vāgnerei “Zigfrīda Idille”. Otrajā daļā - Gustava Mālera Piektās simfonijas “Adagietto” un  šveiciešu-franču komponista Artura Onegēra beidzamais lielais opuss “Ziemassvētku kantāte”.

“Man šī koncerta programma sasaucas ar fāzēm, kurām mēs katrs izejam cauri svētku periodā.

No ikdienas skrējiena starp darbu, mājām un līdzpastāvošajām pasaules problēmām, kuru atspoguļo Dambja vitālais cikls, caur atduršanos mierā, patiesā dzīves vienkāršībā un iegrimšanā sarunās ar sevi, ko provocē Vāgnera un Mālera mūzika, līdz Onegēra kantāte no dvēseles dziļuma izvelk cilvēku un nogādā bezrūpīgā Ziemassvētku tirgus atmosfērā. Šajā koncertā būs iespēja šo emociju gammu izdzīvot viena vakara ietvaros,” koncertprogrammu raksturo Vilhelms Vācietis.

Sarunā ar diriģentu - darbu ar Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskolas simfonisko orķestri un saviļņojošo pirmo sadarbību ar Liepājas Simfoniskā mūziķiem, Paula Dambja darba nošu un satura līkločiem, Artūra Onegēra kantātes noslēpumaino noslēguma kvintu un ceļu uz diriģenta profesiju, kas aizvien turpinās.

Kāds ir bijis tavs ceļš līdz simfoniskā orķestra diriģenta podestam?

Īstenībā pavisam vienkāršs - nāku no kordiriģēšanas vides, Rīgas Doma kora skolas, pie profesoriem Jāņa Lindenberga un Māra Sirmā studēju kordiriģēšanu Mūzikas akadēmijā. Tad gadu paņēmu pauzīti restartam, un nu -  orķestra diriģēšanas bakalaurs pie profesora Andra Vecumnieka. Tur arī tagad dzīvojos.

Kur radās tava interese? Kāpēc orķestris bija tik vilinošs?

Godīgi sakot, laikam vispirms interese bija pašam priekš sevis. Sapratu, ka man kā diriģentam gribas attīstīties tālāk.

Šķita, ka orķestra diriģēšana ir okeāns, kurā var dzīvoties, un kordiriģēšana, lai arī cik tā ir krāšņa un pilna un cik daudz tur var atrast visu ko interesantu, tā būtībā ir viena niša, tas ir viens tembrs un viena specifika, savukārt orķestris paver pilnīgi citu amplitūdu.

Šķita, ka vēlos kā diriģents iet tālāk savu attīstības ceļu. Protams, simfoniskā mūzika mani ir uzrunājusi jau sen un vienkārši gribējās pamēģināt sevi šajā nozarē. Sākot studēt, es zināju, kādi ir apstākļi mūsdienās. Sāku studēt ar domu, ka tas man noderēs, un tad jau redzēs, kā dzīve pavērsies. Par laimi tas līdz šim šajā profesijā ir pavēries.

Izvēloties simfoniskā orķestra diriģenta amatu, laikam jārēķinās ar to, ka mācīšanās būs visu mūžu. Protams, to teiks jebkurš mūziķis, un, protams, arī regulāra vingrināšanās, formas uzturēšana - tas tā ir. Bet diriģentam katra jauna partitūra ir jauns mācību priekšmets.

Tieši tā, tas ir nebeidzami un neizbēgami, īpaši jaunam diriģentam. Viens ir, ka mēs mūziku pazīstam, zinām tēmas no mūzikas literatūras stundām, esam paši kaut ko pētījuši un skatījušies, klausījušies, analizējuši, bet nekas nelīdzinās tam brīdim, kad to ir jāsagatavo, lai varētu strādāt ar cilvēkiem un veidot mūziku, iedziļināties tajā pilnīgi citā līmenī.

Ar katru jaunu partitūru tas ir jauns darbiņš pašam ar sevi - partitūru izpētīt, izzināt, lai atrastu kaut ko, ko tu pats esi gatavs pateikt ar šo mūziku, ko tu vari pateikt.

Es domāju, tas nenāk viegli nevienam. Protams, arī tehniskā sagatavotība - visu laiku jāatrod jauni veidi, lai arī pats sev kādā brīdī neapniktu. Tas droši vien nāk tikai ar pieredzi un praksi, bet neizbēgami visu laiku ir jāmācās un jāmācās. Man šķiet, tas arī notur mūs dzīvus - tev visu laiku ir, ko darīt. Tādā ziņā jāpriecājas, ka ir, ko darīt, nevis, ka esi pie sasistas siles un beigās neko nevari izdarīt.