11. novembrī Lielajā ģildē pirmoreiz kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri koncertēs jaunais somu diriģents Tāvi Oramo. Tas būs multimediāls notikums ciklā “Simfoniskais hits ar Goran Gora”, kurā tiks meklēts liktenīgais pavērsiens attiecībās starp Emīlu Dārziņu un Žanu Sibēliusu vizuālā veidolā, kādu to veidojis mākslinieks Krišs Salmanis kopā ar režisoru Robertu Rubīnu. Goran Gora stāstījumu par Sibēliusa un Dārziņa personību papildinās video animācijas, kā arī diskusija ar diriģentu Tāvi Oramo par viņa pārdomām saistībā ar abu komponistu "dueli". Programmā - Emīla Dārziņa "Melanholiskais valsis" un Žana Sibēliusa "Tuonelas gulbis" un Sestā simfonija.

Koncerta tiešraidi ceturtdien, 11. novembrī, no pulksten 19 līdz 20 bez maksas būs iespēja skatīties LNSO mājaslapā un "YouTube" kontā, kā arī TV4.

Diriģents Tāvi Oramo diriģēšanas prasmi apguvis Jormas Panulas vadibā Panulas akadēmijā, kā arī profesoru Atso Almilas  un Hannu Lintu vadībā Sibēliusa Mūzikas akadēmijā. Līdzās diriģēšanai viņu aizrauj dziedāšana, un Tāvi ir lielisks tenors, kā arī paša dibinātajā elektroakustiskās improvizācijas grupā Tölöläb viņš strādā ar dzīvo elektroniku un spēlē klarneti.

Vai dziedāšana un instrumentu spēle palīdz diriģēšanā?

Gan dziedāšana un instrumenta spēle, gan arī diriģēšana ir daļa no mūzikas radīšanas  – šajās jomās ir daudz līdzīgā un tām ir dziļas tradīcijas. Esmu spēlējis klarneti gan kā orķestra mūziķis, gan kā solists ar orķestri, kā arī vairākus gadus esmu dziedājis korī – šī pieredze ļoti palīdz diriģēšanā. Esmu dziedājis arī latviešu mūziku pusprofesionālajā Helsinku ansamblī EMO, kā arī profesionālajā korī – Helsinku kamerkorī.

Kura laikmeta mūzika visbiežāk ir jūsu redzeslokā, jo Somijā, kā zināms, cieņā ir mūsdienu mūzika? Vai esat kādreiz diriģējis un dziedājis reizē?

Jā, Somijā laikmetīgā mūzika tiek atskaņota ļoti daudz. Esmu dziedājis pāris romantisma laika partitūras, taču – te drīzāk svarīga ir mūzikas struktūra, ne laikmets. Dažkārt dziedāšana un diriģēšana sader, bet tas ir liels izaicinājums! Arī diriģēšanā es nemēdzu izcelt prioritātes mūzikas laikmetos – esmu universāls diriģents un cenšos iegrimt katrā no virzieniem.

Ar ko mūzika spēj piesaistīt jūsu uzmanību – to klausoties vai skatot partitūru?

Mēdz būt dažādi, taču dažkārt, jau tikko atverot partitūru, rodas intuitīva sajūta, ka darbs ir absolūti pabeigts un pilnīgs, tas nenotiek bieži, taču, ja notiek, tad intuitīvais apstiprinājums ir ļoti spēcīgs. Un, manuprāt, tieši tāds ir Dārziņa "Melanholiskais valsis" – ne ko pielikt, ne atņemt. Tā ir pērle un šī sajūta rodas kaut tikai skatot partitūru, pat nedzirdot skaņdarbu.

Emīls Dārziņš un Žans Sibēliuss dzīvē diezin vai būtu draugi – dažādi negatīvi notikumi ir saistījuši šīs personības. Programmas izvēle bija jūsu ziņā vai ideja nāca no orķestra?

Programmu izraudzījās orķestris.

Vai saskatāt līdzību starp "Tuonelas gulbi" un Dārziņa valsi?

Tie ir žanriski atšķirīgi darbi, kuriem, no žanra viedokļa raugoties, ir maz līdzību. Tomēr jāteic, ka gan "Melanholiskais valsis", gan "Tuonelas gulbis" ataino laikmetu un runā sava laikmeta valodā, tamdēļ no izteiksmes viedokļa šajos darbos var saskatīt līdzību.

Vai zināt, ka Dārziņa partitūra "Vientuļā priede" tika nodēvēta par "Tuonelas gulbja" plaģitātu. Dārziņu apvainoja viņa latviešu kolēģis, un komponists sūtīja Sibēliusam savu partitūru. Sibēliuss apgalvoja apstiprinoši, un Dārziņš savus simfoniskos darbus iznīcināja. Taču mums ir cerība Sibēliusa arhīvā šo partitūru atrast.

Zinu šo stāstu, bet neesmu par to šo tēmu plašāk domājis, taču ticu, ka Sibēliusa arhīvs tiek labi aprūpēts, lai arī pagājušās vairākas desmitgades un abi komponisti ir miruši. Tas tiks atvērts drīz, manuprāt, 2028. gadā, kad būs pagājuši 70 gadi kopš komponista nāves.

Par ko stāsta simfoniskā poēma "Tuonelas gulbis" un kamdēļ šis darbs ir tik nozīmīgs somu tautai?

"Tuonelas gulbis" ir daļa no Leminkainen svītas, savukārt Leminkainens ir tēls no somu nacionālā eposa "Kalevala", kas tika uzrakstīts 19. gs. beigās. Šim darbam ir nozīmīga loma somu nacionalitātes veidošanā, tamdēļ tas ir kultūras artefakts. Tuonela ir nāves vieta, visticamāk, tā ir ala, kurā tek upe un tajā peld Tuonelas gulbis. Eposā tiek aprakstīta aina, kad Lemikainenam mirstot, pie viņa ierodas māte – šī ir ļoti iespaidīga un krāsaina somu mitoloģijas lappuse. Sibēliuss savā darbā akcentē tieši gulbja nozīmi – eposā tam nav būtiska loma, taču savā simfoniskajā poēmā Sibēliuss izgaismojis gulbi kā cildenu, majestātisku un mistisku nāves simbolu. Kā dvēseles atvadu žestu.

Sestā simfonija ir viens no Sibēliusa vēlīnajiem darbiem, par kuru komponists rakturojis kā malku vēsa pavasara ūdens. Varbūt varat izskaidrot šo Sibēliusa frāzi attiecībā uz Sesto simfoniju?

Šī simfonija ir neparasta ar harmoniskā plāna risinājumu – vietumis partitūrā ir totāla diatoniska un turpat līdzās – blīva hromatika. Simfonijas galvenā tonalitāte ir doriskā reminora skaņkārta, kas manā apziņā asociējas ar tīrību, svaigumu un aukstumu. Simfonijā neatradīsit arī žanram tik tipisko dramaturģiju ar konfliktu un tā atrisinājumu vai uzvaru. Es drīzāk to raksturotu kā darbu, kas ataino procesus, piemēram, pavasara atnākšanu, kad augi sāk spraukties laukā no zemes un atbrīvojas no sasaluma.

Stāsta vai dramaturģiskās spriedzes neesamība sarežģī vai atvieglo diriģenta uzdevumu simfonijas lasījumā?

Vairumam mūzikas nav šāda stāsta! Sibēliusa Sestā simfonija diriģēšanas ziņā ir sarežģītāka dēļ neparastā dramaturģijas risinājuma, kas neieguļas mums labi atpazīstamā romantiskā simfonisma sliedēs ar spriedzes un atslābuma miju. Šeit dramaturģiju veido harmoniskā valoda, savukārt pati simfonija ir plūstoša.

Vai esat jau saticis LNSO un kā jūs to raksturotu?

Orķestris ir ļoti atsaucīgs, redzu tajā daudz jaunu mūziķu sejas, arī skanējums ir spēcīgs.

Līdzās abiem Sibēliusa opusiem būs Dārziņa "Melanholiskais valsis", ko mūsu mūziķi zina teju no galva. Vai šī darba interpretācijā jums ir savs atšķirīgs skatījums vai daļēji uzticēsities orķestrim?

Man ir pāris nelielas ierosmes, taču uzticēšos arī tam, ko priekšā pasaka pati mūzika, un arī orķestrim, jo šī mūzika jau rit viņu asinīs.

Kurus no diriģentiem jūs nosauktu par saviem skolotājiem?

Man tuvi ir vairāki lielie 20. gs diriģenti – Leonards Bernsteins, Mravinskis, Klaibers, taču neko daudz no tā, ko viņi darījuši, es šodien nevaru pārņemt. Katram diriģentam ir jāatrod savs iekšējais ceļš, to nav iespējams nokopēt no kāda cita, un manuprāt – tā ir vienīgā iespēja, lai kļūtu par labu diriģentu.