Diriģents Remī Balo: Mums ir ļoti daudz stereotipu par komponistiem

Sestdien, 15. jūnijā, Dzintaru koncertzālē un tiešraidē Latvijas Radio 3 "Klasika" Rīgas festivāls turpināsies ar Valsts kamerorķestra Sinfonietta Rīga koncertu, kurā ar orķestri pirmoreiz sadarbosies franču diriģents Remī Balo. Programmā – Pētera Vaska Musica appassionata un Ludviga van Bēthovena Ceturtā simfonija un Ceturtais klavierkoncerts (solists - Georgijs Osokins).

Remī Balo ir vijolnieks, kurš vairāk nekā desmit gadu spēlējis Vīnes filharmonijas orķestra pirmo vijoļu grupā. Diriģēšanas mākslu  apguvis Serdžu Čelibidakes vadībā, ir Vīnes kamerorķestra Klangkollektiv Wien galvenais diriģents un pērn pabeidzis Antona Bruknera simfoniju koncertierakstu kopā ar Sanktflorianas orķestri Altomonte.

Ar Remī Balo tikās Orests Silabriedis.

Ko jūs iepriekš zinājāt par Pēteri Vasku?

Diemžēl ne pārāk daudz – to, ka viņa statusu un nozīmi var salīdzināt ar Arvo Pertu. Biju dzirdējis dažus viņa darbus, piemēram, Čellkoncertu, jo čelliste Marta Sudraba ir manu draugu lokā. Musica appasionata līdz ar to ir man atklājums. Orķestris to, protams, jau ir spēlējis, man ir interesanti klausīties, kā tas skan un sajust šo garu. Man tas ir tikpat svarīgs kā Bēthovens, mēs izstrādājam detaļas, balansu. Ceru, ka esam atraduši ceļu uz šo mūziku, ka orķestris ir apmierināts un arī klausītāji tādi būs. Man šķiet, ka esmu šai mūzikai pieskāries.

Un kā ar Bēthovenu?

Bēthovens līdz ar Mocartu un Haidnu, protams, ir mūzikas saknes. Man Vīnē ir orķestris Klangkollektiv Wien, kas sastāvā ir līdzīgs orķestrim Sinfonietta Rīga. Ar šo orķestri mēs daudz spēlējam Bēthovenu, Mocartu un Haidnu. Es pats šobrīd dzīvoju Vīnē un nesu sev līdzi arī nedaudz šo Vīnes tradīciju, ceru, ka orķestris no tās arī ko varēs paņemt sev.

Interesanti, ka abi šie opusi tapšanas laika ziņā nav tālu viens no otra, bet Ceturtais klavierkoncerts ir daudz modernāks nekā Ceturtā simfonija, kas ir daudz klasiskāka. Bēthovens šo simfoniju nerakstīja ilgi. Savukārt klavierkoncerts jau it kā raugās nākotnē – vēlāk gan Šopēns, gan Rahmaņinovs no tā iedvesmojās. Tajā ir viss, un tas ir pilnīgi neticami. Koncerts nav vienkāršs, tā mūzikas valoda ir visai sarežģīta, un tajā tik daudz kas notiek.

Kāpēc, jūsuprāt, Ceturtā simfonija nav tik populāra?

Jo mums ir stereotips par to, kas ir Bēthovens – ka viņš ir dramatisks un revolucionārs. Un Ceturtā simfonija tāda nav. Vispār mums par komponistiem ir ļoti daudz stereotipu, piemēram, ka Mocarta mūzika ir gaiša un priecīga, dažkārt arī virspusēja. Bet arī Bēthovena mūzikai ir daudz dažādu seju – viņš ir komponējis arī deju mūziku krogiem, vietām, kur cilvēki dzer vīnu. Varbūt tas ir iemesls. Jo

cilvēki vairāk vēlas koncertprogrammās dzirdēt viņa dramatisko mūziku – Piekto, Septīto, Devīto simfoniju, arī „Heroisko”, protams. Bet ar Astoto simfoniju ir līdzīgi kā ar Ceturto – tās nav tik dramatiskas, varbūt ir pārāk klasiskas, pozitīvas. Iespējams, tas ir iemesls, kāpēc tās ir ne tik populāras. Un problēma ir padarīt šīs simfonijas interesantas – nespēlēt tās standartrutīnā.

Kāda ir saprašanās ar orķestri, viņu reakcija?

Ceru, ka laba. Viņi seko manām norādēm un domāju, ka mēs kopā labi strādājam. Bet viss notika tik ātri, jo es vēl pavisam nesen nezināju, ka došos šurp, man nebija daudz laika sagatavoties šai iespējai. Vēl pirms dažām dienām man bija divi koncerti Vācijā Riharda Štrausa mūzikas dienās Garmišā-Partenkirhenē. Šodien es jau sajūtos mazliet „dzīvs”. Un nu mēs tagad, kad esam programmu izspēlējuši cauri un ir zināma drošības sajūta, kopā ar orķestri līdz koncertam varēsim vairāk iedziļināties šajā mūzikā.

Kā jūs raksturotu koncerta solistu pianistu Georgiju Osokinu?

Mums jau bija mēģinājums, un šķiet, kas bija labi. Mēs jau iepriekš runājām un diskutējām par šo skaņdarbu, bija laba simbioze ar orķestri un es sapratu, ko viņš vēlas. Mums ir līdzīgs viedoklis par tempiem, priekšā ir vēl vairāki mēģinājumi, un tas nemaz nenotiek tik bieži – nereti ir tikai viens mēģinājums un tad koncerts. 

Viņš ir tiešām fantastisks pianists un, cik zinu, arī ļoti pazīstams. Un es ceru, ka šis būs lielisks kopdarbs.

Vai jums bijusi iespēja iepazīt Rīgu?

Jā, apskatīju daļu vecpilsētas, katedrāli – man ļoti patīk. Var saskatīt, ka ir bijusi renovācija, taču ne pārāk daudz, jo redzams arī oriģināls. Šī man ir pirmā reize Rīgā. Man patīk arhitektūra un šīs pilsētas sajūta. Var just arī, ka jūra ir tuvu. Es šeit jūtos brīvi. Būt šeit ir ļoti labi, un man šķiet, ka ir svarīgi mazliet iepazīt arī zemi, kuras komponista mūziku jāatskaņo. Tas,  protams, nav vienīgais veids, kā saprast komponistu, bet tas var palīdzēt. Tas gan nav kas tāds, ko var racionāli izskaidrot, bet sajust.

Kaut kas metafizisks…

Jā, tieši tā! To var sajust – arī mazliet Latvijas vēsturi. Šis man ir ļoti vērtīgs laiks. Piemēram, arī Debisī vari labāk izprast, ja dodies uz Parīzi.