18. jūnijā LU Lielajā aulā VSIA "Latvijas Koncerti" rīkoto Rīgas festivālu noslēgs Valsts kamerorķestris Sinfonietta Rīga, kopā ar igauņu diriģentu Olari Eltsu piedāvājot koncertprogrammu, kuru caurvij Skotijas tēma: mūsdienu skotu komponistes Teas Masgreivas cikla “Gadalaiki” daļa "Vasara", divas Fēliksa Mendelszona simfonijas - Pirma un Trešā ("Skotu") -, kā arī britu skaņraža Pītera Maksvela Deivisa opuss dūdām un orķestrim “Kāzas Orkneju salās ar saullēktu”, kurā solists būs skotu dūdinieks Roberts Džordans. Diriģentu uz sarunu aicināja Ieva Zeidmane.

Kāda ir jūsu līdzšinējā saistība ar Skotiju un tās kultūru?

Jā, man ir zināma saikne ar Skotiju, jo kādu laiku strādāju Edinburgā, dažus gadus biju Skotijas kamerorķestra galvenais viesdiriģents, tāpēc visai regulāri devos uz turieni. Skotijas kamerorķestris ir aptuveni tikpat liels kā Sinfonietta Rīga. Mums kopā bija atmiņā paliekošas turnejas pa Skotiju.

Kalnainais Skotijas Ziemeļrietumu reģions ir brīnišķīgi skaists un, protams, ja jums patīk šī zeme, tad tādas pilsētas kā Edinburga un Sentendrūsa noteikti ir jāapmeklē, arī Orkneju salas, kur dzīvojis Pīters Maksvels Deiviss.

Skotija ir īpaša vieta, un Skotijas mūzika, līdzīgi kā Īrijas mūzika, ir ietekmējusi visu rietumu pasauli, arī Ameriku un nedaudz pat Skandināvu kultūru.

Diriģents Normunds Šnē teica, ka piedāvājot diriģēt orķestri Sinfonietta Rīga, jums tiek dota pilnīga rīcības brīvība. Un te nu būs rezultāts - mēs dzirdēsim pat īstu skotu dūdinieku. Bet vispirms programmā Tea Masgreiva - skotu komponiste, kas dzīvo ASV, savulaik viņa bijusi Nadjas Bulanžē audzēkne, mācījusies arī pie Ārona Koplenda. Bet Latvijā viņas vārds nav zināms, droši vien arī Igaunijā ne...

Jā, ja esi mūslaiku komponists, tev jāraksta daudz. Bet, manuprāt, viņa ir īpaša komponiste. Ar skotu izcelsmi, bet pirmkārt jau britu skaņrade. No viņas "Gadalaikiem" atskaņosim tikai pēdējo daļu - "Vasara". Koncerts sākotnēji bija plānots jau pagājušā gada rudenī, tobrīd plānojām atskaņot "Rudens" daļu, bet, tā kā tagad ir vasara, nolēmām pieskaņoties gadalaikam. Katru šī cikla daļu iedvesmojusi kāda glezna. Un vasarai tā ir van Goga glezna "14. jūlijs". Ja esat redzējis gleznu un zināt šo kontekstu, tad atpazīsiet arī citātus, kas ietverti šajā mūzikā. Tur ieskanas Marseljēza un Amerikas Savienoto valstu himna, tas ir jauks, ļoti krāsains darbs ar dzīvīgiem ritmiem un sitaminstrumentu pasāžām. Es teiktu, ka dažviet mūzika mazliet atgādina Magnusu Lindbergu. Tāds būs šis nelielais darbs, ar kuru sāksim koncertu.

Vai piekrītat, ka Masgreiva ir meistarīga orķestrētāja?

Jā, piekrītu.

Masgreiva ir viena no komponistiem, tāpat kā arī Lindbergs, kura prot panākt, ka pat mazs orķestris skan kā liels. Tā ir ļoti īpaša prasme. Viens no pirmajiem šādiem talantiem bija Rihards Štrauss, kurš spēja radīt līdzīgu efektu, pat, ja viņa rīcībā bija vien neliels mūziķu skaits.

Arī Teas Masgreivas darbs radīts nelielam orķestrim, bet rodas sajūta, ka uz skatuves ir apjomīgs kolektīvs.

Programmas turpinājumā būs Pirmā simfonija, kuru Fēlikss Mendelszons radījis 15 gadu vecumā. Vai simfonijā jūtat komponista jaunību?

Mendelszona mūzikā dzirdam to īpašo dzirksti, kas viņam piemitusi jau no paša sākuma. Viņš ir viens no tiem komponistiem, kas savas karjeras laikā nav daudz mainījies. Bet ne jau tāpēc, ka nebūtu attīstījies, vienkārši jau pavisam agrīnā vecumā viņš muzikāli bija nobriedis.

Ar šiem ārkārtīgi meistarīgajiem komponistiem vienmēr ir problēma, ka viss viņu radītais ir ļoti labs. Mendelszons gan pats nebija par sevi pārliecināts, viņš vienmēr veica dažādas izmaiņas, cenšoties savus darbus uzlabot.

Bet viņam bija visizcilākie priekšnoteikumi, lai kļūtu par komponistu. Viņam bija laimējies piedzimt ļoti turīgā ģimenē un viņu mājās nereti bija pašiem savs orķestris. Kad viņam un māsai Fanijai vajadzēja izmēģināt kādas muzikālas idejas, tēvs vienkārši nolīga orķestri. Mendelszons izcili pārvalda kontrapunktu, viņa instrumentācija ir meistarīga. Un te ir tā pati problēma, kas ar Mocartu: viss ir uzrakstīts tik labi, tik gludi, viss ir savās īstajās vietās, katra mazākā detaļa skan absolūti organiski, tāpēc mēs to pat nepamanām, ir jāieskatās dziļāk. Citu komponistu mūzikā vienkārši dzirdēt, cik tā ir ģeniāla, bet Mocarta un Mendelszona mūzika ir tik meistarīga, tā plūst tik dabiski, ka auss šos sīkumus pat neuztver.

Ir ļoti viegli panākt, ka Mendelszona mūzika skan garlaicīgi. Jo tā ir uzrakstīta tik labi, ka nav nekādu stūru, nekādu negludumu kā citos tā laika autoru darbos. Ir jāprot nianses izcelt.

Mūsdienās vispār diriģentam viss ir jāveido daudz spilgtāk nekā tas bija pat vien pirms 20 vai 30 gadiem, jo klausītāji ir mainījušies. Spilgtas krāsas ir ļoti svarīgas, citādāk mūslaiku klausītāji tās vispār nepamana.

Ja salīdzinām ar Mocartu, Mendelszons ir vēl lielāks ģēnijs. Tā ir klišeja, ka Mocarts bija nobriedis un tāpēc jau agrīni spēja rakstīt labas simfonijas. Ja salīdzinām abus šos komponistus, Mendelzons briedumu bija sasniedzis agrāk nekā Mocarts. Ja skatāmies, ko Mendelszons paveicis 11, 12 gadu vecumā vai 15 gados, kad tapusi viņa pirmā simfonija, un ko tādā pašā vecumā radījis Mocarts, ir ļoti liela atšķirība.

Jau Mendelsona pirmās simfonijas sākumā jūtams "Vētru un dziņu laikmets", minora tonalitāte, tas, kā viņš veido kulminācijas, kāpina spriedzi, kāda ir forma, instrumentācija, dzirksts! Pat lēnajā daļā! Un skerco oriģinalitāte, patiesībā avangards, jo nekas tāds kā šī trešā daļa tobrīd vēl nebija tapis.

Vispār visas Mendelszona darbu lēnās daļas ļoti atšķiras no tās skaņu pasaules, kas viņam bija apkārt. Par Mendelszona augsto izglītotību liecina arī tas, kā viņš spēja sajust citus ģēnijus, kā, piemēram, Bahu. Lai atceramies, ka Baha mūziku mēs nemaz nezinātu, ja nebūtu bijis Mendelszona. Viņa instrumentācijai ir vēl lielāka ietekme, nekā mums šķiet. Piemēram, slavenais "Kāzu maršs" un tā instrumentācija ar trijiem tromboniem orķestrī, ar trompetēm un visu metāla pūšaminstrumentu skanējumu, patiesībā ļoti iespaidojis Vāgneru. Viņa "Tannheizers" un Mendelszona "Kāzu maršs" - redzam, cik daudz Vāgners patiesībā aizguvis no Mendelszona. Viņš gan to nekad neatzina, bet paralēles ir ļoti skaidras. Mendelszona ietekme tiešām ir lielāka nekā domājam

Programmā būs arī Mendelszona Trešā - tā sauktā "Skotu simfonija". Mendelszonam bija 20 gadi, kad viņš Edinburgā apmeklēja Holrudas kapelas drupas Holrudas pilī un kādā vēstulē viņš rakstīja: "Dziļā krēslas stundā šodien apmeklējām pili, kurā dzīvojusi un mīlējusi karaliene Mērija. Kapelai vairs nav jumta, zālājs un efejas plešas arī ap altāri, pie kura Mērija tika kronēta par Skotijas karalieni. Domāju, ka esmu tur radis savas skotu simfonijas sākumu." Tā Mendelszons. Pirmo simfoniju viņš sācis rakstīt ar lielu degsmi, bet īsti nav ticis uz priekšu un darbu pabeidzis 12 gadus vēlāk. Pēc simfonijas publicēšanas, komponists patiesībā nemaz nav vairs pieminējis, ka Skotija viņu iedvesmojusi. Vai jūs šajā darbā saklausāt Skotijas ainavas?

Jā, noteikti! Ainavas ir viena lieta, bet pats galvenais ir skotu gars, tas heroisms.

Mendelszons ir viens no pirmajiem komponistiem, kas rakstīja ļoti gleznaini. Viņa ģeniālās operu lappuses vai simfoniskās poēmas ir tālu priekšā savam laikam. Kā viņš centās panākt šīs simfonijas vienotu plūdumu! Visas "Skotu simfonijas" daļas rakstītas attacca, tātad jāspēlē bez pārtraukuma. Visas! Tas jau ir kā simfoniskā poēmā. Skotu gars ir ļoti jūtams.

Un pirmās daļas beigās lielais negaiss, polaritāte, it kā divi viļņi triektos viens pret otru. Tad seko viens liels pēdējais vilnis. Tas jau ir tāds vēlīnais romantisms, ko šeit dzirdam. Vai arī dzirkstošā ātrā otrā daļa! Gluži kā stepa dejas, te ir ātrums un melodijas! Un visbeidzot, protams, "Skotu simfonijas" fināla beigas - tās ir tik skotiskas, cik vispār ir iespējams! Kad šķiet, ka simfonija jau beigusies, izrādās, ka nav gan. Un jūs saņemat kaut ko vēl papildus. Kaut ko, ko nekad nebūtu gaidījis saklausīt Mendelszona simfonijā. Fināls ir heroisks un labā nozīmē patriotisks. Manuprāt, viens no skotiskākajiem fināliem kāds jebkad ir uzrakstīts. Daudzi īstenie skotu darbi patiesībā ir daudz mazāk skotiski. Domāju, ka tajā sešu astotdaļu takstmērā ir kaut kas ļoti īpašs.

Programmā arī Pītera Maksvela Deivisa darbs "Kāzas Orkneju salās ar saullēktu" - viens no retajiem akadēmiskās mūzikas darbiem, kur ietvertas skotu dūdas. Kompozīcija tapusi 1985. gadā. Kā jūsu rokās tā nonākusi?

Skotijā. Šis darbs ir cieši saistīts ar Skotijas kamerorķestri, kas to daudzviet spēlējis, bet es neesmu to ar viņiem atskaņojis. Mendelszona "Skotu simfoniju" gan esmu, un tā vienmēr ir īpaša pieredze, atskaņot to Skotijā, un dzirdēt, kā Skotijas orķestri to spēlē. Bet Pītera Maksvela Deivisa darbs ir ļoti teatrāls un ilustratīvs. Nosaukums jau visu izsaka. Komponists pats dzīvojis uz salas Orkneju arhipelāgā, Britānijas ziemeļos. Viņš bija meistarīgs skaņradis, rakstījis kompleksu laikmetīgo mūziku, bet dažreiz - arī šādus darbus, kur apvienotas skotu melodijas, dzirksts un atjautība. Īstenas kāzu svinības, visticamāk arī tā pavairāk alkohola (kāzās, protams, nevis komponista dzīvē), tad dzirdams pagurums, vajag atkal saņemties un atgūt enerģiju, jo viss jūk un šķobās. Te sanāk kopā kāzu ansambļi no dažādiem ciematiem, spēlējot kaut ko, kas brīžiem nu nemaz neiet kopā. Visi nogurst un pieklust. Un tad aust gaisma, parādās pirmie saules stari un ieskanas skotu dūdas.

Noteikti nav daudz tādu darbu, kuros būtu iekļautas dūdas, jo ir ārkārtīgi grūti apvienot šī instrumenta un simfoniskā orķestra skanējumu. Dūdas, īpaši skotu dūdas, ir viens no visskaļākajiem instrumentiem, tās nav iespējams spēlēt klusu. Tāpēc tās pavisam viegli var nomākt visu orķestri.

Bet šajā darbā ir šī fascinējošā melodija - tas ir īpašs brīdis - ar saullēktu un skotu dūdām. Atmoda dažādās nozīmēs, jo īpaši, ja skatāmies to mūslaiku kontekstā ar situāciju Eiropā, Lielbritānijā, Skotijā. Ļoti patriotisks darbs ļoti pozitīvā nozīmē. Un es ļoti priecājos, ka varam to atskaņot kopā arī īstu skotu dūdinieku, kuram ir arī īsts skotu tērps. 

Ļoti krāsains darbs, kas, šķiet, pieprasa arī prasmīgus mūziķus, jo ir daudz pūšaminstrumentu solo, stīgu partiju...

Jā, bet viss ir notīs ierakstīts. Izklausās, it kā visi improvizētu, bet viss ir rūpīgi izrakstīts - gan nogurums, gan īgnums, visi sīkumi, kas it kā nesaskan kopā... Atliek tikai nospēlēt visu tieši tā, kā ir notīs, un viss saliekas kopā perfekti. Protams, Sinfonietta Rīga, spēlē meistarīgi un visi solo ir savās vietās.

Diriģents Normunds Šnē atzina, ka viņaprāt orķestris Sinfonietta Rīga ir sasniedzis tādu līmeni, ka koncerta laikā var atļauties būt spontāni. Vai jums patīk spontanitāte?

Manuprāt, mums visiem ir jābūt spontāniem, neatkarīgi no līmeņa. Bet protams, šis orķestris ir augstas klases un esmu vienmēr priecīgs ar viņiem sadarboties. Viņiem piemīt muzikalitāte, un veids, kā viņi spēlē, ir ļoti īpašs.

Domāju, ka spontanitāte uz skatuves ir ļoti svarīga. Tā ir tā kamermuzicēšanas sajūta, pat ja esi nevis kamerorķestrī, bet simfoniskajā, ir būtiska lielā daļā mūzikas, it īpaši romantiskajā repertuārā, jo tai jau pēc būtības ir raksturīga fleksibilitāte.

Protams, arī baroka mūzikā. Bet vienmēr, kad klausāties koncertu, jums vajadzētu rasties sajūtai, ka mūziķi ir sanākuši kopā un vienkārši improvizē. Klausīties, sadzirdēt citam citu, ir pat vēl svarīgāk nekā sekot diriģentam, kura profesijas būtība mūsdienās ir ļoti mainījusies. Galvenais vairs nav rūpēties par to, lai viss skan kopā, bet svarīgi ir ko un kā mēs darām. Agrāk diriģentam bija informācijas monopols. Nu vairs tā nav, laiki ir mainījušies un tagad ir citi izaicinājumi, un tas ir labi. Diriģentam vairs nav jārūpējas par pamatlietām, to orķestri spēj paši, jo mūsdienās ir pietiekami profesionāli. Lielu daļu klasiskā repertuāra orķestri, jo īpaši kamerorķestri, gluži mierīgi varētu spēlēt arī bez diriģenta. Tas ir labi, jo diriģents var rūpēties par citām lietām, vairāk koncentrēties uz muzicēšanu un iedvesmot. Fleksibilitāte un spēja būt mainīgiem ir svarīga. Tā ir dzīvā muzicēšana. Ir jāskan tā, it kā mēs tiešām būtu skotu kāzās, it kā mums būtu jam session. Fleksibilitāte ir daudz svarīgāka nekā tas, vai viss ir precīzi sinhroni kopā. Dzīvīgums, prieks, jo īpaši tagad, kad ir vasara, kad ir pēc-kovida periods un visa šī situācija Eiropā, mums šobrīd ir ārkārtīgi svarīga tā sajūta, ka esam kopā, ka kaut ko radām kopā. Tas mūs dara stiprākus un dod cerību.