15. februārī pulksten 18 koncertzālē "Lielais dzintars" gaidāms Liepājas Simfoniskā orķestra koncerts "Simfoniskās fantāzijas. Šūmanis. Mendelsons. Lists. Čurļonis", kurā īpašais viesis būs franču čellists Florians Pons, bet pie diriģenta pults stāsies Normunds Šnē, ar kuru jau šobrīd tiekamies plašākā sarunā.

Koncertā skanēs Roberta Šūmaņa Čellkoncerts, Fēliksa Mendelszona uvertīra "Hebridas", Mikaloja Konstantīna Čurļoņa simfoniskā poēma "Mežs", kā arī Ferenca Lista simfoniskā poēma "Prelīdes".

Liene Jakovļeva: Kā tas ir – ikreiz no jauna šķirt atkal jaunu lappusi un veidot jaunu programmu, kurā ir opusi, kas varbūt kādreiz ir satikti bet varbūt arī nē, ir atkal citi mūziķi, atkal jaunas vēsmas. Ko tas dara ar tevi kā cilvēku, kuram ir tik liela pieredze? Vai katrreiz šī jaunā lappuse jāšķir ar bažām un satraukumu, vai gluži otrādi – uztraukums atkāpjas?

Normunds Šnē: Patiesībā ar šo procesu sastopos retāk, jo es tomēr vairāk vai mazāk strādāju ar savu orķestri Rīgā: tā esmu vēlējies un tā arī, par laimi, dzīve ir izveidojusies, ka tas ir iespējams, pateicoties dažādiem faktoriem. Līdz ar to

dzīvei ārpus savas komforta zonas ir mazliet citi spēles noteikumi, pie kuriem jāpierod: tie jāpieņem un jāmēģina salāgot tā, lai gan koncertprogramma, gan viss pārējais būtu tāds, kas pašam patīk un iet pie sirds.

Tāpēc tā vienkārši ir cita pieredze, cita situācija, kurā bažām nav pamata – ir vienkārši priecīga interese. Man šī programma ir pilnīgi jauna – nekad neesmu diriģējis nevienu no šiem skaņdarbiem, tāpēc ar interesi gaidu tuvākās dienas.

Bet satikšanās ar Liepājas Simfonisko orķestri gan tev nenotiks pirmoreiz… Liepājnieki tev ir pazīstams materiāls. Taču mūziķi mainās, atmosfēra tāpat, galu galā arī zvaigžņu stāvoklis un pilnmēness kaut ko maina.

Liepājas Simfoniskais orķestris pēdējā laikā spēris milzu soli uz priekšu… Ļoti mainījies sastāvs – it īpaši stīgu grupa, un tā tam ir jābūt.

Orķestrim jābūt kā plūstošam ūdenim, un par to kolektīva mākslinieciskais vadītājs nekad nedrīkst aizmirst.

Ir tradīcija, ir pieredzes bagātie kolēģi, kuriem blakus visu laiku jāliek jauni mākslinieki – tikai tādā veidā var pārmantot tradīcijas un garantēt attīstību, pilnveidot orķestra kopspēles meistarību, jo neviens no mums nedzīvo mūžīgi... Tāpēc orķestrim vienmēr vajadzīgs perspektīvas skats – skats uz priekšu, lai saprastu, uz kurieni mēs ejam: lai būtu enerģija, lai būtu jauni mākslinieki un līdz ar to arī rastos jaunas idejas.

Mana sadarbība ar Liepāju sākās dikti sen – vēl tad, kad spēlēju oboju un orķestra mākslinieciskais vadītājs bija Imants Resnis, kurš man laipni atļāva kādu brīdi būt viņa asistentam jeb otrajam diriģentam, kā tas toreiz formāli skaitījās. To varēju savienot arī ar obojas spēli orķestrī. Liepājā pavadīti daudzi aizraujoši un jaunībai tīkami brīži. Ar Liepāju mani saista tiešām senas saites...

Vairāk – audioierakstā.