Diriģents Ainārs Rubiķis: Šodien prieks ir ārkārtīgi liels deficīts

Ar diriģentu Aināru Rubiķi runājam par Valsts svētku koncertu "Latvijai 106", kas 16. novembrī pulksten 18 skanēs Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" un "Klasikas" tiešraidē.

Deja ir nebeidzamas aprites simbols – te ir kustība un dzīvība. Lai nu kā ar to dziedāšanu, bet tā gan liekas, ka (jo īpaši beidzamajos gados) varbūt pat vairāk esam dejotāju tauta. 

Vai, kājiņas, man’ kājiņas,
Dancot gribu, dancot gribu!
Kur tie mani bāleliņi,
Ka tie mani diet neveda?

2024. gadā Latvijas dzimšanas dienu svinēsim ar simfoniskajām dejām. Liepājas Simfoniskā orķestra priekšā stāsies Ainārs Rubiķis, un viņš ir izvēlējies virkni Latvijas komponistu orķestra deju, kurām visdažādākās saknes.

Inta Pīrāga: Kurš tev pašam ir tas brīdis, kad sevī visvairāk izjūti patriotiskās vibrācijas – vai  koncertos? Bet varbūt vēl kaut kur?

Ainārs Rubiķis: Visvairāk savas patriotiskās emocijas es sajūtu, kad esmu ilgi un tālu projām no Latvijas. Tas ir brīdis, kad es tiešām ilgojos pēc Latvijas zāles smaržas, Latvijas debesīm un skaistajām ainavām. Gan Lāčplēša diena, gan 18. novembris – tās ir īpašas dienas.

Kad pirmoreiz sadarbojos ar liepājniekiem šajā svētku koncertā, domāju – mums, māksliniekiem, tas ir darbs, bet tajā pašā laikā tie mums ir arī svētki: mēs paši sev radām svētkus.

[Ir noderīgi] parakāties savās saknēs un ielaist tās atpakaļ zemē – šie tad arī ir brīži, kad mēs to varam izdarīt. Tas jādara arī ikdienā, bet tā vairāk ir tāda balto galdautu sajūta.

Nākamajā sezonā tu sāksi strādāt Kaseles teātrī. Bet tas jau nav tik tālu...

Tur arī viss ar roku aizsniedzams. Bet šobrīd darbu apjoms ir milzīgs: strādāju gan vienā orķestrī, gan arī Kaseles teātrī, kur reizi mēnesī uz trijām dienām braucu. Darbs rit pilnās burās: Kaselē top jauns opernams, jo tiešām – skatuves daļa Kaseles teātrī ir diezgan cietusi, tā nestrādā, tāpēc mums būvē jaunas mājas. Un tas ir ļoti, ļoti patīkami. Nākamā gada augustā sākam strādāt.

Runājot par 16. novembra valsts svētku koncertu – kā nāca izšķiršanās par deju kā kopsaucēju visai programmai?

Man liekas, ka svētki mums ir īpaša lieta... Tie paši Dziesmu svētki. Tas ir brīdis, kad mēs uzvelkam baltu linu kreklu, savus tautas tērpus un priecājamies.

Deja ir viens no prieka izpausmes veidiem. Ja paskatāmies uz situāciju, kas mums ir apkārt un kura ir gaužām rūgta, secinām, ka šodien prieks ir ārkārtīgi liels deficīts.

Mums ar Orestu [Silabriedi] bija divas pamatidejas: vai nu tas būtu Latvijas dokumentālais kino, bet tas prasīja diezgan daudz līdzekļu: viss dokumentālais kino ir jānoskatās, visi skaņu celiņi jāaranžē no jauna, lai tas skanētu orķestrim.

Bet otra ideja bija deja. Un mani deja vienmēr ir aizrāvusi – es arī ļoti daudz esmu veidojis daudzas deju mūzikas programmas, kurās skan Rietumeiropas un ne tikai Rietumeiropas komponistu deju mūzika, meklējot prieku. Mans brālis kādreiz dejoja tautiņdejās.

Es biju pavisam mazs un mammai ļoti lūdzu ka es arī gribu dejot, bet mamma noteica – nu jā, bet kā tad mūzikas skola? Tad vai nu mūzika, vai deja…

Sarunas turpinājumā pievēršamies 16. novembra koncertam, un diriģents atklāj, kā nākusi izšķiršanās par deju kā kopsaucēju visai programmai. Spriežam par plašo dejas amplitūdu un vēsturisko kontekstu, par tautisko danci un balles deju, latviešu un cittautiešu saknēm, kā arī izaicinājumiem, ko šī programma no viņa prasa, un kāpēc vispār svētki jāsvin.Sarunas noslēgumā – arī par diriģenta piedalīšanos 17. novembra koncertā "Arēna Rīga", kur kopā ar rokgrupu "Līvi" un Liepājas simfonisko orķestri tapis lielkoncerts "Ozolam".

***

16. novembra koncertā "Lielajā dzintarā" būs arī stāsts, turklāt divējāds: koncerta pirmo daļu caurvīs Oresta Silabrieža rakstītas etīdes par deju Latvijas un latviešu likteņos, savukārt koncerta otrajā daļā skatīsimies, kā ar mūziku mijiedarbojas lieliskā videomākslinieka "– 8" rakstu un krāsu horeogrāfija. 

"– 8" bijis Liepājas teātra videomākslinieks un Liepājas Universitātes docētājs, patlaban brīvmākslinieks, veidojis video daudzām izrādēm Liepājas teātrī, Dailes teātrī, Latvijas Nacionālajā operā, Riharda Dubras operas "Suitu sāga" uzvedumam, Liepājas amatiermākslinieku koncertam "Saules pielijuši" (2023), vairākkārt nominēts "Spēlmaņu nakts" balvai, ieguvis titulu "Gada liepājnieks 2015". 

Skatuves dejas klasika ir Jurjānu Andreja četrdaļu cikls, kur goda vietā ir slavenās pāru dejas "Jandāls" un "Ačkups". Līdzīgā stilā komponējis Jānis Ķepītis, kura svītu vainago teju ikvienam zināmā zināmā meldija "Es mācēju danci vest". No Emiļa Melngaiļa iedvesmojies Edmunds Goldšteins, kurš zīmējis daudzkrāsainas ainas iz Mērdzenes gadatirgus Latgalē. Tautiskā garā rīkojies arī mūsu ievērojamais Liepājā dzimušais komponists Tālivaldis Ķeniņš, savu "Tautas deju un fūgu nr. 2" sacerot. Ar savu raksturīgo humoru Pēteris Plakidis darinājis "Dziedošo prelūdiju un dancojošo fūgu", kur visam galā kā tāds lauku dieviņa smaids uzplaiksnī "Tūdaliņ, tagadiņ" motīvs. 

Elegantas dāmas un iznesīgi kavalieri sveču tūkstošu gaismā satiekami gaisīgā dejā Imanta Kalniņa Sestās simfonijas III daļā "Balle pilī". Jāzeps Mediņš savu "Fantastisku valsi" radījis mirdzošu kroņlukturu un spocīgu pusnakts ēnu saspēlē. Ģederts Ramans "Valsi ekspromtu" komponējis ar pirmās iemīlēšanās svaigumu. Visubeidzot Romualds Kalsons ar kino klasiku – "Tango" no Dzidras Ritenbergas filmas "Šīs bīstamās balkona durvis".