11. februārī pulksten 19:00 Lielajā ģildē risināsies koncerts "Čaikovskis, Debisī un Rubiķis", kurā tikšanos piedzīvos krievu romantiķis Pēteris Čaikovskis un viņa mūzikas iedvesmotais franču impresionists Klods Debisī, kā arī 20. gadsimta ungāru-amerikāņu komponists Miklošs Roža, ko pasaulē zina galvenokārt kā ģeniālu filmu mūzikas autoru.

Čaikovska Piektā, kas liriski kulminē ar mežraga solo otrajā daļā, Debisī mirdzošās skaņu spēles, un Rožas ungāru mūzikai raksturīgā vitālisma pilnais opuss klausītājiem ļaus novērot trīs zinošu un inteliģentu skaņražu muzikālu sarunu, ko īstenos LNSO un trīs pasaules mēroga atzinību guvuši izcili latviešu mūziķi — vijolniece Eva Bindere, čelliste Kristīne Blaumane un diriģents Ainārs Rubiķis, ar kuru jau šobrīd tiekamies "Klasikā".

Ieva Zeidmane: Koncertprogrammā ir gan samērā pazīstams darbs - Pētera Čaikovska Piektā simfonija, gan arī daudziem, domāju, nepazīstama mūzika. Vai tas ir tavs princips - likt kopā vienā programmā kaut ko, kas ir labi zināms, un to, kas ir vēl jāiepazīst?

Ainārs Rubiķis: Tas ir viens no principiem. Jo es absolūti neturos pie tādām lietām - nav obligāti jābūt kaut kam pilnīgi svešam vai kaut kam pilnīgi populāram, tas ir vairāk atkarīgs no vietas, no apstākļiem, no šodienas tirgus, jo mums diemžēl jādomā arī par šo pusi. Bet es domāju, ka "tirgu" šeit nodrošina divas foršas dāmas - Kristīne un Eva. Taču runājot par programmas ideju, vienmēr gribas atrast ko tādu, kas ir reti skanošs  - varbūt ikdienā mēs šai mūzikai nepievēršam pārāk lielu uzmanību, un tā līdz ar to kaut kur pazūd.

Es nesaku, ka jāizceļ viss, jo ir vesela virkne noteiktu skaņdarbu, kuri lai krāj tos putekļus tālāk.

Runājot par šo koncertu, negribēju izbēgt no franču mūzikas, ko ļoti bieži esmu diriģējis Latvijā. Mikloša Roža skaņdarbs man atnāca, pateicoties Danielam Houpam. Kopā ar viņu to nenospēlējām, jo iestājās pandēmija. Tātad apmēram pirms diviem gadiem sāku šo darbu studēt, un mani tas tiešām aizrāva un vēl jo vairāk šī kompānija - vijole un čells. Esmu neizsakāmi priecīgs, ka Eva un Kristīne atsaucās, jo tas bija Andris Poga, kurš piedāvāja šo duetu, un man ļoti, ļoti sen jau tāda klusa iekšēja cerība bija, ka varētu ar abām dāmām uzspēlēt. Varbūt pat ne uzreiz kopā. Bet šoreiz sanāca brīnišķīgi, ka uzreiz kopā.

Runājot par koncerta otro daļu, Čaikovska Piekto simfoniju, neslēpšu, ka visu savu apzinīgo mūžu esmu no šīs simfonijas mucis...

Bet apmēram pirms pusotra mēneša, iedziļinoties vairāk šajā mūzikā un Čaikovskī, man kaut kā atklājās kādas pilnīgi citas lietas: lai piedod mani kolēģi mūziķi, bet diezgan ačgārnas lietas - pilnīgi pretējas.

Vienmēr esmu mucis no pirmās daļas un no pēdējās daļas. No pirmās daļas partizāniem un no pēdējās daļas uzvarošā gājiena pāri Sarkanajam laukumam. Tas vienkārši nav mans. 

Bet pa vidu taču vēl ir otrās daļas skaistais mežraga solo un trešās daļas valsis.

Tās esmu nospēlējis krustu šķērsu, pateicoties vienam brīnišķīgam franču baletam. (..) Es tev pilnīgi piekrītu, otrā daļa ar brīnišķīgo duetu, bet nekādi negribas samazināt arī klarnetes solo un arī obojas solo lomu, tur ir kaut kāds mīlas trijstūris, ja mēs velkam kopā. Bet malējās daļās man vienmēr bijis tāds... Es zinu, ka brīdī, kad man vajadzēs šo simfoniju no A līdz Z nodiriģēt, tas man būs izaicinājums. Paldies Dievam, ka šī mēneša laikā atnākusi kāda pavisam cita doma.

Par malējām daļām?

Jā. Tas ir tikai mans skatījums un sajūta. Zinu, ka mani kolēģi mūziķi teiks - tas jau tāds urteksta atskaņojums. Bet tajā urtekstā tomēr kaut kas ir! Un, ja mēs runājam par pašu pirmo daļu - to, ko saucu par partizānu tēmu: ja mēs kaut vai izlasām, ko komponists ir uzrakstījis partitūrā - tur skaidri un gaiši uzrakstīts Allegro, bet arī con anima - ar dvēseli. Tā arī ir tā atslēga. Līdzīgi varbūt kā tas bija ar "Melanholisko valsi": izlasot tikai virsrakstu, saproti, kā tai mūzikai jāskan, kā komponists to ir iedomājies. Jo melanholija ne vienmēr ir kaut kas skumjš, bēdīgs un sentimentāls - [šeit] neviens nav apglabāts. Melanholija manā uztverē ir ļoti gaiša, un tieši tāpat ir ar Čaikovska Piekto simfoniju.

Jā, šis laiks man ir bijis brīnišķīgs, jo esmu meklējis Čaikovski - man apzināti bijušas sarunas ar viņu...

Jo sākotnēji bija diezgan liels izmisums. Neapšaubāmi, mums visiem ir pieredze jau no mūzikas skolas un tradīcijas ir jāievēro un jāciena, bet tajā pašā laikā - ja šī tradīcija neliekas iekšēji dabiska, tad kāpēc man jāiet pret sevi? Esmu te un man ir svarīgi, lai es būtu šajā mūzikā un spētu kaut kādā veidā aizraut gan orķestri, gan arī klausītāju.

Tāpēc, ja es kādam nodaru pāri piektdienas vakarā, tad jau iepriekš atvainojos. (smejas)

Šajā ziņā ar Mikloša Roža Sinfonia concertante droši vien ir vieglāk, jo priekšstatu par to ir mazāk, nekā par Čaikovski. Vai tu zini arī stāstu par to, kā komponists šo darbu rakstījis tā laika solistiem Jašam Heifecam un Grigorijam Pjatigorskim un viņu lielajiem ego?

Neesmu lasījis to stāstu, bet stāsts ļoti skaidri redzams partitūrā. Līdzīgs brīnums, līdzīgs stāsts kaut kādā veidā ir arī par "Tanheizera" uvertīru. Jo man nav skaidrs, kā tas [toreiz] ir spēlēts un kas tie bijuši par pārdabiskiem profesionāļiem, kas var to nospēlēt. Jo mēs ar meitenēm, tiesa, attālināti konsultējoties, diezgan daudzas lietas esam pamainījuši.

Godīgi sakot, nav skaidrības, kā ir spēts to izspēlēt. Galu galā arī man pašam kā diriģentam rokas tik ātri nekustas. (smejas)  Kur nu vēl solistiem.

Vairāk un plašāk - ierakstā.