Lielajā piektdienā jeb 3. aprīlī pulksten 18 koncertzālē "Latvija" izskanēs Arvo Perta "Svētā Jāņa pasija" – viens no ievērojamākajiem mūsdienu mūzikas darbiem. Šo skaisto, askētisko un meditatīvo stāstu par Kristus pēdējo ceļu Latvijas Radio 3 "Klasika" piedāvās noklausīties tiešraidē.

Izpildītāju sastāvu vadīs starptautiski atzītā diriģente Krista Audere, ar kuru jau šobrīd tiekamies "Klasikā".

Saruna rit par pasijas žanra sajūtu un ikgadējiem Baha pasiju koncertiem Nīderlandē. Vēl arī par to, kā 18. un 19. nodaļu no Jāņa Evaņģēlija mūzikā licis Arvo Perts, kā veidot vairāk kā 70 minūšu garā opusa dramaturģiju un Perta dotajām norādēm partitūrā. Intervijas noslēgumā – aicinājums klausītājiem pirms koncerta pārlasīt Evaņģēlija tekstu, kas Perta pasijā skan latīņu valodā.

Dāvis Eņģelis: Kādas ir tavas asociācijas un personīgās sajūtas par pasijas žanru? Jo līdzās Pertam ir vēl citi komponisti: sākot no Baha līdz pat 20. gadsimtam.

Krista Audere: Jā, pasijas žanrs man ir tuvs. Kopš esmu pārcēlusies uz Nīderlandi, īpaši jau Baha pasijas pilnībā kļuvušas par manu žanru. Katru gadu dzīvoju kādā no viņa pasijām – Mateja vai Jāņa. 20. gadsimta pasijās gan ļoti maz. Bet tas ir tāds Nīderlandes efekts. Perta Svētā Jāņa pasiju Nīderlandē esmu iestudējusi tikai vienu reizi. Bet tas šeit notiek reizi divdesmit gados, kad kāds izdomā paņemt kaut ko citu, jo Bahs neapnīk. Tā kā īsā atbilde būtu šāda: man ir sajūta, ka esmu nokļuvusi uz Baha pasiju planētas. Nezinu, kā tas ir Latvijā: droši vien, ka tas ir savādāk – ka nav katru dienu, katru gadu jāiet uz Baha Svētās Mateja pasijas atskaņojumu.

Bet kaut nu tā būtu!

Jā, bet Nīderlandē tie ir ikgadēji koncertu rituāli jeb koncertu tūres rituāli, kuros katrs dziedātājs paspēj pasiju nodziedāt reizes divdesmit. Mateja pasiju atskaņo katru gadu – ir ap trim simtiem dažādu atskaņojumu. Un mani kolēģi – gan diriģenti, gan dziedātāji, gan instrumentālisti – savu pusgada budžetu nopelna vienā mēnesī... Tā ka principā – ja tā nebūtu, mēs pat nevarētu nopirkt ēdamo. (Smejas.) Tā kļuvusi par ikdienas maizi. Bet tas ir skaisti!

Arvo Perta Svētā Jāņa pasijas atskaņojumā Ventspils koncertzālē "Latvija" piedalīsies vesela izpildītājmākslinieku spēku plejāde. Skatoties, kā šo pasiju atskaņo daudzviet pasaulē, šķiet, ka atskaņotāji brīvi izvēlas, kur izvietosies. Vai Perts partitūrā par to reflektē, vai arī tā ir pilnīgi brīva interpretācija no mūziķu puses?

Partitūrā pilnīgi nekas par to nav rakstīts, kur kādam vajadzētu stāvēt. Bet viņa melodiskie ‘tintinnabuli’ aspekti – varbūt tie dod ierosmes. 

Lielai daļai klausītāju ir savi priekšstati par Baha pasijām, bet Perta pasija ir mazāk zināms darbs. Ar ko tieši Perta lasījums atšķiras? Kā viņš traktē rindas no Jāņa evaņģēlija?

Šo darbu Perts rakstījis pēc lielā klusuma perioda, kā mēs to saucam. Septiņdesmitajos gados, kad Arvo ar ģimeni pārcēlās no Igaunijas uz Rietumeiropu, ir tas slavenais stāsts, ka viņš dzirdējis gregorisko korāli un tas pilnīgi mainījis viņa dzīvi, muzikālo sapratni un viss, ko viņš rakstījis pirms tam, pēkšņi kļuvis nevērtīgs. Astoņdesmitajos gados viņš septiņus, astoņus gadus pavadījis klusumā, nodarbojoties ar gregoriskā korāļa monodiju sacerējumiem, un tieši šajā laikā arī radusies viņa slavenākā metode – ‘tintinnabuli’. Jāņa pasija, kas pabeigta 1982. gadā, ir pirmais lielais darbs šajā ‘tintinnabuli’ tehnikā. (..) Šo darbu nevar salīdzināt ne ar ko citu, jo tas izskatās un izklausās pilnīgi savādāk. Te nevar runāt par melodiju un pavadījumu, jo tas viss ir viens liels skanisks kopums. No teksta viedokļa tas ir ļoti tipisks darbs, jo izmantoti visi Jāņa evaņģēlija 18. un 19. nodaļas sākuma teksti. Arī izpildītāju sastāvs ir diezgan tipisks: evaņģēlisti šoreiz ir četri cilvēki, un ar viņiem kopā ir četri instrumentālisti. Skaņdarbs ir monumentāls, vislielākais Perta sacerējums ‘tintinnabuli’ tehnikā līdz pat šai dienai un ļoti, ļoti pazīstams –tas ir šī stila rekords visā pasaulē.

Vairāk – audioierakstā.