13. novembrī  Latvijas Radio 1. studijā izskanēs programma lībiešu valodā "Seļļizt nemē mēg / Tādi kā mēs" ar četru profesionālu lībiešu dzejnieku – Baibas Dambergas, Valta Ernštreita, Ķempju Kārļa (Karl Pajusalu) un Kārļa Staltes – dzeju, kas atbalsojas trīs profesionālu mūziķu – Elīnas Oses, Austra Kalniņa un Ernesta Mediņa – oriģinālkompozīcijās.

Koncertā Latvijas Radio 1. studijā uzstāsies dziedātāja Elīna Ose un domubiedri: Jānis Rubiks (kontrabass), Austris Kalniņš (klavieres), Kristaps Krievkalns (taustiņinstrumenti, akordeons) un Ernests Mediņš (sitaminstrumenti). Tiešraides koncertā piedalīsies arī dzejnieks un valodnieks Valts Ernštreits, bet to vadīs muzikoloģe Anete Stuce.

Ar koncerta dalībniekiem Elīnu Osi un Ernestu Mediņu tikās Anna Marta Burve, sarunājoties par lībiešu valodas ietekmi mūsdienu latviešu valodā, par pietuvošanos līvu kultūrai, īpašo lībiešu dzejā un mantojuma saglabāšanu un turpināšanu mūsdienu valodā.

Elīna Ose: Ja man kāds senāk būtu prasījis, vai kādreiz rakstīšu dziesmas lībiešu valodā, tad es noteikti būtu atbildējusi „nē”, jo tad es to vēl šo valodu nezināju. Viss sākās pirms 5 gadiem,
jo Līvu Savienības vadītāja un mana angļu valodas skolotāja Ieva Ernštreite, Jāņa Erenštreita māsa, mūs ar Austri Kalniņu aicināja uz Lībiešu savienības pasākumiem. Pirmais bija Savienības 95 gadu jubileja, tad nāca arī citi pasākumi. Un es sapratu – laikam Ieva turpinās mūs aicināt, un es gribu nākamreiz ko jauku, skaistu veltīt šiem cilvēkiem, kas mani tur gaida un aicina. Kādā trešajā, ceturtajā notikumā sapratu, ka man ir jāpamēģina rakstīt pašai savu mūziku.

Sagadījās, ka tika izdots Valta Ernštreita dzejas krājums, es to pasūtīju internetā, saņēmu mājās. Atverot tituldzejoli, sapratu, ka vēlos radīt ar šo.

Tālākais process bija sazināties ar Valtu un palūgt, lai viņš dzejoli ierunā, jo tad es nemācēju ne lasīt, ne pateikt kādu vārdu šajā valodā, bet man tas likās aizraujoši, interesanti. Tieši dzejas stāsts bija tas, kas mani ievilka tajā visā. Es sapratu, ka šis vēstījums man ir svarīgs, un esmu gatava mācīties un strādāt pie tā, lai palīdzētu šai valodai dzīvot tālāk. Tā ir daļa no manas vēstures, un man ir jācenšas to turpināt. Saredzēju lielāku, tālāku iespēju, ka ar savu dziedāšanu varbūt varu aizraut vēl kādu un paraut līdzi. Ja kaut ko tādu varu izdarīt ar savu darbu, tad tas ir jādara. Protams, pateicoties Ievai, tam visam pievērsos. Es nekad nebūtu iedomājusies, ka tas tā būs, bet, braucot Rīgas Doma kora skolas nometnēs uz Mazirbi, Lībiešu krastu, tur bija kaut kāda vilkme. Man vienmēr paticis tur būt. Protams, arī sastaptie cilvēki, dzirdētie stāsti, laivu kapsēta, kura diemžēl šobrīd aizaug un šī bagātība iegrimst dziļi zemē, un žēl, ka nav, kas to visu apčubina un rok ārā, lai tas nenogrimtu dziļumā.

Es atradu šo šķautni, ka tā ir iespēja man būt vērtīgai un kaut kā palīdzēt.

Valodu mācos tikai 5 gadus, nevarētu dēvēt sevi par zinātāju šajā jomā, bet mācos un man ļoti patīk. Mani ļoti interesē arī tas, ka lībiešu kultūrā ir dažādas šķautnes – ir kurzemnieciskais un vidzemnieciskais. Šajā gadā, kad ir lībiešu kultūras mantojuma gads, vairāk tiek akcentēts tieši Vidzemes pusē notiekošais, un Ķempju Kārlis, kas arī būs pārstāvēts mūsu koncertā, raksta Salacas lībiešu valodā. Tas ir kas īpašs, jo viņš ir pats izveidojis savu ortogrāfiju, lai šo dzeju rakstītu. Pēdējā laikā viņš ir tieši tas, kurš rakstījis vairāk dzejas. Kā mēs zinām, visi šie cilvēki, kas te darbojas, ir ļoti, ļoti aizņemti, bet man ļoti liels prieks, ka Tartu universitātes profesors atrod tam laiku un raksta brīnišķīgu dzeju. Viņam šogad iznāca grāmata, kura Igaunijā jau saņēmusi Literatūras balvu. Un tas viss ir tiešām augstas kvalitātes, lai arī lībiešu ir ļoti maz. Bet viss, kas top kultūrā, ir ļoti augstvērtīgs un parauj līdzi citus. Un tas ir ļoti īpaši."