No 23. līdz 25. septembrim nepieradinātās mūzikas festivāls "Skaņu mežs" kultūrvietā "Hanzas perons" svinēs 20 gadu jubileju. Uz sarunu aicinām divas latviešu komponistes - Eviju Skuķi un Lindu Leimani -, lai runātu par abu mākslinieču aktuālajiem darbiem festivāla dienās, kā arī par viņu pieredzi "Skaņu mežā" kā klausītājām.

24. septembrī dziedātāja Gunta Gelgote un pianiste Lelde Tīrele pirmatskaņos Evijas Skuķes jaundarbu "Sievietība vokālam un klavierēm", bet Lindas Leimanes, režisora Mārtiņa Grauda un mākslinieces Sabīnes Mooras audiovizuālais kopdarbs "Latviešu zvēri", kuram par pamatu ņemts Ineses Zanderes pasaku krājums, būs skatāms 25. septembrī.

20 gadi – gana liels notikums. Varbūt esat jau iepriekš sastrādājušās ar "Skaņu mežu"?

Linda Leimane: Jā, divreiz, 2013. un 2018. gadā, tā kā nu jau diezgan liels laiks pagājis kopš iepriekšējās reizes.

Ko teiktu kā klausītājas, nevis komponistes – kas ir tas īpašais šajā festivālā?

Evija Skuķe: Šis būs pirmais festivāla laidiens, kuru reāli apmeklēšu. Es pati savā mūzikā neesmu bijusi tik nepieradināta, lai arī ir cilvēki, kas domā citādi, viss ir relatīvs. Taču, skatoties festivāla programmas gan šogad, gan iepriekšējos gadus, katru reizi mani pārsteidza un turpina pārsteigt lielā dažādība un neparedzamība tajā, kas tiek piedāvāts.

Par festivāla māksliniekiem visbiežāk iepriekš neesmu dzirdējusi un, kad es aizeju, man ir šoks vislabākajā nozīmē – beidzot es kaut ko jaunu dzirdu, kaut ko jaunu atklāju. Linda, kā ir tev?

LL: Varētu teikt, ka esmu veterāne – apmeklēju kopš 15 gadu vecuma, cenšos neizlaist nevienu. Tas ir mans mīļākais festivāls. Domāju, lielā mērā tas ir, pateicoties organizatoriem, kuri ir melomāni un kuru kaislība ir atrast ko jaunu. Es tā domāju, neesmu ar viņiem par to runājusi, bet to var saprast pēc tā, ka uz skatuves viņi mums piedāvā kaut ko ļoti, ļoti īpašu. Tas arī ir atslēgvārds – nepieradinātā mūzika,- un šī ir vieta, kur saplūst visdažādākie žanri.

Kas jums kā komponistēm ir „nepieradinātā mūzika”?

LL: Vārds „nepieradināts” saistās ar kaut ko, kas nav sasaistīts – tas ir tīrradnis bez jebkādiem noteikumiem. Attiecībā uz mūzikas festivālu, tas „nepieradinātais” tad varētu būt šī brīvība no konstrukcijām tam, kas ir kas.

ES: Absolūti piekrītu. Gribu vēl piemetināt klausītājiem – iespējams, būs cilvēki, kas piekrīt, ka mūzikas joma Latvijā ir viskonservatīvākā, un tādā gadījumā nepieradinātā mūzika noteikti izraisīs kādu pārsteigumu. Patīkamu vai nepatīkamu – tas, protams, atkarīgs no katra paša klausītāja.

Evija, tu minēji, ka tava mūzika līdz šim nav bijusi tik  nepieradināta. Ko tu ar to domā?

ES: 2014. gada „Decibelā”, sadarbojoties ar manu nu jau vīru Armandu Skuķi, parādījām eksperimentālāko variantu no manis līdz šim. Mums bija neliela opera „Barista”, 20 minūtes gara, un mēs tur spēlējāmies ar kafijas aparātiem. Tas pagaidām manā pieredzē ir vienīgais kaut kas tik nepieradināts mūzikas instrumentu ziņā. Šoreiz uz skatuves būs, protams, pianiste un dziedātāja, bet būs arī blenderis, ventilators un vēl dažādi citi trokšņus radoši aparāti. Principā es to rakstīju kā ciklu ar septiņām dziesmām, bet, tā kā šis ir „Skaņu mežs” un te var izpausties, cik tik gribas, tad starp dziesmām ir interlūdijas. Tieši interlūdijās arī parādīsies šie skanošie sadzīves priekšmeti, ar ko vēlos paspilgtināt nosacīto stereotipu, ka sievietes nesaprot tehnoloģijas.

Par to būs kāda konkrēta dziesma vai arī par to vēstī viss cikls?

ES: Cikls vēstī par to, kā ir būt sievietei, bet no sievietes skatupunkta. Es apzināti izvairos runāt par bērnu radīšanu un mīlestību, jo par to pa lielam runā visi, arī Šūberts. Es cenšos spilgtāk parādīt citas, varbūt ne tik patīkamas sievietības šķautnes, ar kurām vīrieši varbūt tik daudz nesastopas.

Linda, vai tu vari pastāstīt, kas būs tavs darbs „Latviešu zvēri”- koncerts, uzvedums, performance?

LL: „Latviešu zvēri” ir Norvēģijas un Latvijas sadarbības projekts, un katru valsti pārstāv komanda ar komponistu un videomākslinieku. Projekta ideja ir izstāstīt kādu latviešu un kādu norvēģu pasaku ļoti neparastā veidā, neizmantojot tekstu, bet tikai skaņās un sadarbojoties ar videomākslinieku. Mēs strādāsim ap Ineses Zanderes pasaku grāmatu „Latviešu zvēri”. Man ļoti patīk šādi izaicinājumi ar kaut ko, ko neesmu darījusi iepriekš, bet, kad sapratu, ka mērķauditorija ir bērni... Tā ir dubulta atbildība, pilnīgi citāds radošās domāšanas veids. Es daudz ko izmēģināju kopā ar četrgadīgu un septiņgadīgu bērnu, bet tā kā vecuma loks ir plašs, nācās paturēt prātā arī četrgadniekus un astoņpadsmitgadniekus. Ineses Zanderes grāmata sastāv no piecām pasakām, un tām seko fotostāsts. Galvenos dzīvnieku tēlus lielā mērā atveidos mans četrgadīgais krustdēls, tā kā dzirdēsim arī autobiogrāfiskus elementus.

Kas tieši tevi pamudināja rakstīt bērniem? Tas tomēr ir tik specifisks žanrs. Vai tāds bija pasūtījums?

LL: Jā, tas bija pasūtījums. Es domāju, sākumā visi bija pārbijušies – gan organizatori, gan mēs, uzaicinātie. Rakstīt bērnam ir diezgan atbildīgi.

Skatos, ka Evija visu laiku ir vieglā sajūsmā – kādas ir tavas pārdomas pēc Lindas stāsta noklausīšanās?

ES: Manas pārdomas ir, ka es jau to ļoti, ļoti, ļoti gribu dzirdēt, kaut vai tīri tādēļ, ka mani uzrunā mūsdienu bērnu literatūra un bērniem radītās lietas. Te nav runa par lētajām multfilmām, bet tieši par kvalitatīvu māksliniecisku darbu, un arī šo Zanderes grāmatu es vēlētos iegādāties.

LL: Iegādāties to vairs nevar, bet man ir divi eksemplāri. Uz aizdošanu (smejas).