10. jūnijā ar Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra stīgu kvarteta koncertprogrammu "Mocarts. Zemzaris. Dvoržāks" izskanēs Latvijas Radio 3 "Klasika" rīkoto kamermūzikas koncertu sezona Latvijas Radio 1. studijā. Kvartetā muzicē vijolnieki Sandis Šteinbergs un Darja Smirnova, altists Pēteris Trasuns un čelliste Dace Zālīte-Zilberte, kuri programmā iekļāvuši Volfganga Amadeja Mocarta 14. stīgu kvartetu Solmažorā KV 387, kas pazīstams ar nosaukumu "Pavasara kvartets" un veltīts Jozefam Haidnam, kā arī Antonīna Dvoržāka Stīgu kvartetu Famažorā op. 96, kas tapis 19. gadsimta nogalē Amerikā īsi pēc slavenās Devītās simfonijas "No Jaunās pasaules" sacerēšanas. Abus izvērstos opusus papildinās Imanta Zemzara Četras bagateles, kas pirmatskaņotas 2014. gadā Mazajā Mežotnes pilī, bet līdz šim nav fiksētas ierakstā. Koncertu vadīs un ar mūziķiem sarunāsies Liene Jakovļeva.

LNSO stīgu kvarteta mūziķi vijolniece Darja Smirnova un altists Pēteris Trasuns stāsta par koncerta programmas izvēli, atskatās uz aizvadīto LNSO sezonu un runā par kamermūzikas burvību un nepieciešamību savā ceļā.

Darja Smirnova: Mēs ļoti vēlējāmies spilgtu un dažādu programmu, kurā iekļauts arī latviešu komponists. Mocarts un skaistais "Pavasara kvartets" - kas var būt labāks par pavasari? Par Dvoržāka "Amerikāņu kvartetu" runājot, tas ir ļoti spilgts ar visām amerikāņu tēmām.

Latviešu komponists ir Imants Zemzaris. Bija dažādas izvēles un ieceres?

Pēteris Trasuns: Tā bija mūsu diezgan trāpīga izvēle.

Kādreiz par Pēteri Plakidi saka, ka viņa mūzikā ir latviskais kods. Es uzskatu, ka arī Imanta Zemzara mūzikā latviskums ir ļoti, ļoti nāk pamanāms.

Tās būs Četras bagateles, kas pirms desmit gadiem sacerētas un pirmatskaņotas Mazajā Mežotnes pilī, un to darīja jūsu kolēģi – Spīķeru stīgu kvartets. Komponists ir atsaucies būt klāt koncertā un tad varbūt pats pastāstīs šī opusa rašanās ieceres un emocijas, kas ar to saistās. LNSO stīgu kvarteta nesenākā publiskā kopmuzicēšana, cik mums zināms, bija pagājušajā gadā festivālā "LNSO Vasarnīca" Latgales vēstniecībā GORS?

Darja Smirnova: Jā, mēs spēlējām kopā ar Tarmo Peltokoski Roberta Šūmaņa kvintetu. Man radās doma par stīgu kvartetu, aizgāju pie Indras Lūkinas, un viņa teica, ka Tarmo tieši šobrīd meklē sastāvu, lai nospēlētu Šūmaņa kvintetu. Tā viss noorganizējās. Tad izdomājām sastāvu. Es ļoti priecājos, ka mani kolēģi ir tieši šie mūziķi.

Tātad jūsu vēsture nav skaitāma daudzu gadu garumā?

Darja Smirnova: Pagaidām nav, bet ceru, ka būs.

Pēteris Trasuns: Viena lieta ir kvartets un kvarteta vēsture, bet mēs savstarpēji dažādās kombinācijās ļoti daudz ko esam spēlējuši viens ar otru, un tas ir tikai jautājums par to, kā to salikt kopā. Svešinieki jau neesam.

Domāju, ka orķestra mūziķim ir ārkārtīgi svarīgi spēlēt arī kamermūziku, kameransambļus, jo tas ļoti veicina un uzlabo savstarpējo sasaisti. Protams, ne vienmēr tam ir laiks, ne vienmēr to var, bet tas ir jādara tad, kad ir iespējams.

Darja Smirnova: Un sirds īstenībā prasa kaut ko tādu, īpaši pēc lielā orķestra.

Šāds formāts Radio studijā – tas arī ir izaicinājums, apzinoties, ka tur ir mikrofoni, publika, būs arī sarunas. Solu, ka mazliet jūs patraucēšu ar dažiem vārdiem, kā jau tas mūsu studijas koncertos ierasts, un šķiet, ka arī klausītājiem patīk. Bet tāds mazais adrenalīns jau nenāk par ļaunu, vai ne?

Darja Smirnova: Protams, tas ir visu laiku un vajag vēl klāt (smejas). Tieši pēdējā laikā domāju, ka tā ir tāda laime, ka vari būt uz skatuves. Es kopš bērnības ļoti baidījos no tās. Konkursi, sacensības, norādījumi, kā jādara. Bet šobrīd, man liekas, tā ir tāda laime! Un skatītāji vairs nav ienaidnieki, bet mīļi cilvēki (smejas).