Dziedātājas un dvīņu māsas Inese Romancāne un Iveta Apine aicina dalīties priekā un slavēt Dievu koncertā "Jubilate Deo" Rīgas Domā 25. jūnijā, kā arī sarunā stāsta par līdzīgajām un atšķirīgajām krāsām savās balsīs, svarīgajiem skolotājiem, aktuālo ikdienas ceļos un muzikālo gaitu sākumu.

Koncertā kopā ar māsām piedalīsies arī tenors Jānis Kurševs un ērģelniece Līga Ivāne, atskaņojot H. Šicam J. S. Baha un V. A. Mocarta, J. Vītola un Ē. Ešenvalda opusus. Šim vakaram par godu radīts Ingmara Zemzara darbs “Aiz zemes tumsas”, kas piedzīvos pirmatskaņojumu.

Liene Jakovļeva: Vai nav mazliet kaitinoši un apnicīgi, ka jūs bieži komplektā vien min, komplektā arī skanēsiet? Vai tomēr  māsība ir ļoti svarīga?

Inese Romancāne: Jā, ar laiku kļūst svarīga. Jaunībā vārds “māsas” galīgi nepatika, jo mēs tiešām gribējām, ka esam personības, ka mūs sauc vārdā, mums vecāki ir arī vārdus iedevuši. Tagad pie vārda “māsas” nav tādas reakcijas,

mēs tiešām sākam māsību novērtēt. Mēs nezinām, kā ir citādāk. Zinām tikai to, ka uz pasaules ir vēl kāds cilvēks, kas runā gandrīz tāpat un dzied gandrīz tāpat.

Tagad kopīgos brīžus, kas nav tik bieži, tiešām novērtējam, un sākam novērtēt to dāvanu, kas mums ir iedota. Mēs tomēr līdz galam to neesam izmantojušas. Tā mums ir sanācis līdz šim.

Jūsu balsis ir ļoti līdzīgas vai dziedamajās balsīs tomēr ir būtiska atšķirība jūtama?

Iveta Apine: Kaut kādas nianses ir. Protams, skolotāji ir pielikuši savu roku pie skološanas un izkopšanas, un ir dziedātas daudzas un dažādas balsis, sākot no 2. alta korī “Kamēr…”, studiju laikā 1. alta, un tā pamazām, pamazām esam kāpušas pa trepītēm uz augšu un...

Un kļuvušas par soprāniem.

Iveta Apine: Jā, jau daudzus gadus esam soprāni.

Inese Romancāne: Krāsa ir tā, kas atšķir. Piemēram, runājamā balsī mamma mūs neatšķīra pa telefonu un mēs varējām mierīgi runāt.

Iveta Apine: Mānīties.

Inese Romancāne: Mēs varam tā runāt, ka nevar nofiksēt, kura ir kura, bet dziedamajā gan. Tembrāli mēs esam ļoti līdzīgas, un diriģenti arī ir izmantojuši mūsu dabas doto krāsu, kas ir tembrāli ir ļoti, ļoti saskanīga.

Iveta Apine: Nav grūti ansamblēties, jo tur daba visu ir iedevusi.

Inese Romancāne: Tās meitenes, kas ir izbaudījušas mums pa vidu dziedāt, ir ļoti laimīgas bijušas (smejas).

Kopā dziedāšana duetos ir daudz bijusi? Divi soprāni nav nemaz tik daudz izmantoti, komponisti nav tik daudz atvēlējuš?

Inese Romancāne: Jā, būtu gribējies vairāk. Vairāk ir korī sanācis. Paldies Radio “Klasika”, ka mums tomēr kaut kādi ieraksti ir. Bijām tiešām priecīgas dzimšanas dienā tās dažas taktis dzirdēt. Korī ir mazliet atšķirīga balss, tur ir jāpielāgojas, un mums ir tādas balsis, kas tiešām spēj pielāgoties dažnedažādām diriģentu vēlmēm un prasībām. Mēs esam visu laiku skolojušas balsi paralēli dziedāšanai korī. Liekas, ka tas vēl nav viss, ka gribas vēl un vēl. Klasiskie dueti lielākoties dziedāti vasaras koncertos, daudz to nav. Te tiešām izbaudām to, kas diviem soprāniem rakstīts, tāpēc programma Rīgas Domā arī sastāv no duetiem, kas ir pārbaudīti un dziedāti.