Ar Mirage Jazz Orchestra programmu "Mūžs. Alnim Zaķim 90" Latvijas Radio 1. studijā "Klasika" atklās 2021./2022. gada koncertsezonu. 

Kopā ar Mirage Jazz Orchestra Laura Amantova vadībā uzstāsies dziedātāji Rūta Dūduma-Ķirse, Andris Ērglis un Normunds Rutulis, atskaņojot Aļņa Zaķa oriģinālkompozīcijas un aranžijas, koncertu vadīs muzikoloģe Daiga Mazvērsīte, kura savulaik dziļi un pamatīgi pētījusi Aļņa Zaķa personību. Ar Daigu jau šobrīd tiekamies "Klasikas" studijā.

Signe Lagzdiņa: Alnis Zaķis. Kāda jums ir pirmā asociācija ar viņa vārdu?

Daiga Mazvērsīte: Man jau ir citādāk, jo, ja arī koncerta pieteikumā rakstīts, ka Alnis Zaķis bija populāra un pazīstama personība, tad tā gluži vis nebija, jo es savulaik ļoti cītīgi pētīju viņa personību, un tādas lielas, nopietnas intervijas viņa trīsdesmit un vairāk gadu darba mūža garumā ir burtiski uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas.

Tā ka Alnis Zaķis ir ļoti neizpētīts skatuves mākslinieks, bet nu neparasti, fantastiski apdāvināts!

Man ar viņu ir gluži cilvēciska saikne, jo Radio sāku strādāt brīdī, kad viņš tikko bija aizgājis no saviem amata pienākumiem. Protams, aicināju viņu uz interviju – Latvijas Radio 1. kanālā vadīju raidījumu "No putekļainā plaukta". Tad arī satikos ar Alni Zaķi, kuru līdz tam personiski nepazinu. Esmu tās paaudzes cilvēks, kas viņu redzēja "Mikrofona" aptaujas noslēguma koncertos, kad Radio orķestra mūziķiem, kuri lielākoties strādāja ierakstu studijā, bija iespēja paspīdēt – daudz darba tur nebija, jo visa dziedāšana notika uz fonogrammas. Tad beidzot varēja novērtēt Aļņa Zaķa stalto stāvu.

Viņam bija arī iesauka "dubultzvērs", turklāt es nespēju vien nobrīnīties par viņa vecākiem, kas bija tik skopi, ka iedeva savam dēlam vārda dienu tajā pašā dienā, kad viņš bija dzimis, un tas notika pirms apaļiem 90 gadiem. (smejas)

Un viņa humors – tas ir kaut kas neatdarināms! Raugoties, cik viņš nopietni vadīja Radio orķestra mūziķus, nevienam nebija ne jausmas, ka viņš ir smieklu velniņu pilns. Kad mums bija sarunas par viņa daiļradi, viņš nebeidza jokot.

Kaut vai stāsts, kā viņš aizvests uz pirmo stundu, lai mācītos vijoļspēli. Skolotājs līdz baltkvēlei skaidro, kā jāspēlē, kā jātur lociņš. Beigās piekusis iekrīt krēslā un saka – nu, Alni, tu kaut ko saprati? Un mazais Alnis atbild – re, kur baloži uz palodzes! Alnis stāstīja – domājis, ka tūliņ skolotāju ķers sirdstrieka par tik nevērīgu attieksmi.

Raksturojošs lielums ir arī tas, kā Alnis tika pie pirmās vijoles, jo viņš vecākiem tā kā bija izlūdzies to pirmo vijolīti. Bet Alnis bija domājis rotaļlietu veikalā redzētu rotaļu vijolīti, ar kuru varētu parotaļāties, kā viņš pats teica – kādam puikam vēl pa galvu iedot. Bet nekā – vecāki bija pārpratuši un nopirka kārtīgu instrumentu, un tā arī no Aļņa Zaķa tapa vijolnieks...

Vijolnieks, komponoists, aranžētājs, bigbenda vadītājs.

Tas ir sarežģīts jautājums, jo Alnis Zaķis sevi par diriģentu ar zizli rokā neuzskatīja. Kā visu savā dzīvē, arī to viņš darīja apbrīnojami viegli. Un netēloja milzīgu šefu, jo viņam bija pārliecība, ka visi mūziķi viņa orķestrī ir profesionāļi, un ka liela diriģēšana tur nemaz nav vajadzīga...

Vairāk un plašāk – ierakstā.