Dodamies uz Latvijas Radio I studiju, lai dažas stundas pirms tiešraides koncerta satiktu ansambļa Altera Veritas dalībniekus un uzzinātu, kā norit gatavošanās ansambļa 21. dzimšanas koncertam, ko tiešraidē varēsim gan klausīties, gan skatīties.

Inta Zēgnere: Brīdī, kad "Klasika" jūs apciemo koncerta mēģinājumā, skan kompozīcija "Neparastais bērns", ko dzirdēsim arī jūsu programmā vakarā. Ar šo darbu saistīta kāda intriga... Kā īsti tas radies, un kas ir Agne Meistere?

Ieva Mežgaile: Kādu laiku jau vairs neslēpjam, ka

Agne Meistere ir mūsu flautists Andis Klučnieks, kurš radīja šo skaņdarbu, un tas bija pirmais opuss, kas rakstīts mums visiem četriem.

Tā kā tolaik bijām diezgan bikli attiecībā pret savu varēšanu un atļaušanos, izdomājām, ka pseidonīms nebūtu slikta izeja šim gadījumam. Un tā Andis Klučnieks ieguva sev segvārdu ar visu biogrāfiju...

Jūs taču piekritīsiet, ka viņam šī kompozīcija patiešām ir izdevusies! Vai Andis turpina šo segvārdu izmantot, un vai neesat mudinājuši rakstīt arī citus darbus?

Anda Eglīte: Viņš mums ir veltījis vēl divus skaņdarbus - "Elpa" un "Reminiscences", un arī tie bija zem šī segvārda.

Šobrīd ir jau vismaz deviņdesmit darbu, kas veltīti ansamblim Altera Veritas. Kādu buķeti esat izvēlējušies šim vakaram?

Anda Eglīte: Ar "Neparasto bērnu" izvēlējāmies atklāt šo koncertu, jo tas bija mums visiem četriem pirmais rakstītais skaņdarbs. Mēs būtu iekļāvuši vēl daudzus, daudzus skaņdarbus, bet koncerta garums ir tāds, kāds tas ir, tāpēc bija jāizvēlas. Ārpus koncerta palika mums ļoti daudz mīļu komponistu skaņdarbu, tur tiešām ir vēl kādi desmit komponisti, kuru mūziku mēs būtu gribējuši iekļaut. Bet esam iekļāvuši tikai un vienīgi Valda Zilvera kompozīciju Cantus in Memoriam, kas ir piemiņas skaņdarbs mūsu pirmajam akordeonistam Aldim Jurisonam, un vēl divas daļas no Gundegas Šmites cikla, kas ir viens no vairākiem mums veltītajiem opusiem.

Bet koncerta noslēguma daļā būs mūsu lielais piedzīvojums, pārdzīvojums, dāvana - divi pirmatskaņojumi: Ērika Ešenvalda jaundarbs un Jēkaba Nīmaņa jaundarbs.

Ja mēs runājam par Valdi Zilveri, tas ir laikam pirmais darbs, kas rakstīts Altera Veritas?

Anda Eglīte: Valdis Zilveris bija pirmais profesionālais komponists, kas mums veltīja skaņdarbu, un tas nebija gluži šis, bet cits - tas bija "Mūzika trijiem", jo mēs jau pašā sākumā bijām trīs...

Jūs minējāt Gundegu Šmiti. Ko viņas opusa nosaukums "Skatoties... sapņojot..." īsti nozīmē?

Ieva Mežgaile: Skaņdarbs bija un ir ļoti īpašs, tas ilgi un daudz ticis spēlēts mūsu koncertprogrammās gan Latvijā, gan ārpus tās robežām. Tas bija krāšņs arī vizuāli, mēs to allaž mēģinājām spēlēt ar van Goga gleznu reprodukcijām, jo šis skaņdarbs ir balstīts uz van Goga slavenajiem darbiem. Skaņdarbs kopumā veidots no četrām daļām, un katrā attēlotas sajūtas, kādas pārņem, skatoties šos mākslas darbus.

Tās bijušas konkrētas gleznas vai vienkārši gleznas no van Goga daiļrades?

Ieva Mežgaile: Konkrētas gleznas - "Sējējs", "Jūrmala vētrā", "Ziedošā plūme" un "Zvaigžņota nakts". Koncertā esam iekļāvuši "Ziedošo plūmi" un "Jūrmalu vētrā".

Bet nu ķersimies pie pirmatskaņojumiem. Ērika Ešenvalda "Dīvainais. Tālumos. Klusais." Vai atklāsiet, kā tas tapis?

Ieva Mežgaile: Darba pamatā bija mūsu vēlme kaut ko nospēlēt kopā ar mums ļoti nozīmīgu cilvēku - profesoru Jāni Maļecki, kurš bija mūsu pasniedzējs Mūzikas akadēmijā. Pirmā vēlēšanās bija tieši par mūsu skolotāju, un tad mēs domājam, ar kuru komponistu runāt par šo ideju. Protams, viennozīmīgi tas bija Ēriks, kurš bija ļoti atsaucīgs. Darbs gan netapa ātri, bet tas ir brīnišķīgs! Tie ir četri dziedājumi, četras daļas, kurās mēs muzicēsim nu jau piecatā.

Ar Ēriku jums šī nav pirmā sadarbība - ļoti labi atceros gan operu "Augļu koks ir Jāzeps", bet arī pirms tam bija tapuši kādi opusi.

Anda Eglīte: Jā, taisnība, viņš mums, šķiet, 2002. gadā veltīja brīnišķīgu skaņdarbu "Triptihs", no kura neliels fragments iekļauts jaunajā pirmatskaņojumā "Dīvainais. Tālumos. Klusais."

Ko Ēriks pats skaidro par savu darbu, kādu domu ielicis?

Artūrs Noviks: Ēriks ļoti labi zina, ko viņš grib, un zina arī to, ko grib panākt ar savu mūziku. Pirmoreiz satikāmies tikai paši, bez Ērika.

Izspēlējām skaņdarbu, mums it kā viss bija skaidrs, bet norunājām, ka droši vien atnāks Ēriks un visu mums paskaidros. Un tā arī bija - pirmajā mēģinājumā viņš brīnišķīgi salika visu pa plauktiņiem: mūzika uzreiz ieguva pilnīgi citu krāsu un noskaņu!

Un, ja sākumā mums bija daudz jautājumu, tad pēc tam runājām - ak, cik skaisti! Burtiski viena mēģinājuma laikā viņš uzbūris mums šo bildīti, un mēs paši uzreiz bijām patīkami pārsteigti, cik tas skan atšķirīgi no tā, kā mēs to bijām sākumā iedomājušies.

Pieskarsimies vēl vienam pirmatskaņojumam, kas ir gaidāms šajā vakarā, un tas ir Jēkaba Nīmaņa "Diptihs. Portreti". Ko īsti viņš portretē?

Ieva Mežgaile: Arī šī skaņdarba pamatā bija vēlme spēlēt kopā ar mums tuviem cilvēkiem, ar kuriem mēs, izrādās, nekad nebijām satikušies uz vienas skatuves, un tas ir ansamblis "Brokastis četratā". Tā bija pirmā ideja. Pēc tam domājām, kurš būtu tas cilvēks, kurš varētu šos divus tik atšķirīgos kolektīvus salikt kopā, ļaujot būt pašiem, bet tajā pašā laikā vienoties kopējā skaņdarbā. Mūsu izvēle krita uz Jēkabu Nīmani, un

mēs tā arī viņam teicām - Jēkab, mums vajag darbu, kas mūs saliktu kopā, bet ļautu spēlēt. Un tā tapa šis skaņdarbs. Esam neizakāmi priecīgi par galarezultātu,

jo tas nav nemaz tik ļoti ierasti - ka vari būt pats, bet tai pat laikā var rasties arī kaut kas kopīgs kaut kam tik ļoti atšķirīgam.

Artūrs Noviks: Kā teica pats Jēkabs, pirmā daļa vairāk ir ansamblim Altera Veritas, bet otrā - vairāk "Brokastīm četratā".

Anda Eglīte: Un tas ir tik jauki, ka varam ielūkoties viņu repertuārā, uz mirkli pabūt viņu sajūtās - man tas šķiet ļoti atsvaidzinoši un patīkami. Jauki, ka šis darbs skanēs koncerta noslēgumā, lai arī klausītāji to spēj izbaudīt. Manuprāt, šis "brokastu" piesitiens būs jūtams pilnīgi noteikti.

Vai nosaukumu Altera Veritas toreiz, pašā sākumā, izdomājāt paši vai kāds pateica priekšā?

Ieva Mežgaile: To izgudrojām mēs paši, jo mums likās svarīgi iet uzreiz uz pirmo koncertu jau ar nosaukumu. Tas mums likās būtiski.

Un vēl likās būtiski, lai - kā parasti saka vecāki - bērna vārdu varētu izrunāt visās valodās.

Tad nu mums šķita, ka jāņem tāda valoda, kurā nosaukumu varēs gan izrunāt un saprast, gan tas vienlaikus atklās arī mūsu būtību. Tā kā viens no mācību priekšmetiem vismaz man bija latīņu valoda, paniekojāmies ar vārdnīcu un vēl pakonsultējāmies ar speciālistu, un tad mums tapa šis nosaukums - Altera Veritas jeb cita patiesība...

Vairāk un plašāk - ierakstā!