Vispirms paldies Baha festivālam un Leipcigas tūrisma un mārketinga daļai, jo īpaši mūsu centīgās aprūpētājas Danas Maršneres personā, kas deva iespēju nelielai žurnālistu grupai trīsarpus dienu garumā iepazīties ar šo visās nozīmēs apbrīnojamo notikumu, kuram apjoma, mēroga, uzstādītā mērķa un ambīciju ziņu tādā klasiskās mūzikas žanrā, kas veltīts vienam komponistam, nav līdzinieku.

Latvijas mērogā mēs kaut kādā ziņā paralēles varam vilkt ar Dziesmu svētkiem, to intensitāti un emocionālo pacēlumu, taču mums tas viss balstās uz pašmāju amatierkolektīvu spēkiem, bet šeit lauvas tiesu dod augsta līmeņa profesionāļi, var teikt, izcilības savā jomā, kas pulcējušās vienkopus.

10 dienu garumā – no 7. līdz 16 jūnijam – Leipcigā un tās apkārtnē notika 157 dažādi kultūras pasākumi no rīta līdz vēlam vakaram, uz lielām un mazām skatuvēm, baznīcās, muzejos, izstāžu un kultūras centros, pilsētvidē un uz brīvdabas skatuvēm, par dārgām un lētām biļetēm, arī bez maksas ar vienu mērķi, lai slavinātu Baha vārdu un godā celtu viņa mūziku. Tas gan nenozīmē, ka visos koncertos simtprocentīgi skanēja tikai Bahs, tomēr programmās tika pārstāvēti gan viņa laikabiedri, gan arī daži mūsdienu autori, kuri tomēr savā daiļradē iedvesmu smēlušies no Baha.

Festivālam pašam gan nav tik sena vēsture – tikai 25 gadu griezumā, ko nevar teikt par tā vārda nesēju Johanu Sebastiānu Bahu. Svinot viņa Korāļkantātes 300. jubileju, kas sakrīt ar Mārtiņa Lutera Dziesmu grāmatas  500. gadadienu, tika izvēlēts šī gada moto, un tas ir CHORal TOTAL – ar mērķi atskaņot visas 66  svētdienas Dievkalpojumiem radītās Baha kantātes.

Ideja, kurā iesaistītos kori no visas pasaules, dzima jau pirms dažiem gadiem, bet pandēmija un ar to saistītie pulcēšanās un ceļošanas ierobežojumi pārcēla tās realizāciju uz vēlāku laiku. Rezultātā tikai šogad to bija iespējams īstenot, bet arī ne bez iemesla, jo tieši 1724. gadā J. S. Bahs uzsāka darba gaitas Leipcigas Toma baznīcā (Thomaskirche), un tā tapa pirmā no korāļkantātēm. Lai atskaņotu visas kantātes, tika uzaicināti 30 kori no pieciem kontinentiem, un kopā ar profesionāliem solistiem un orķestriem  dažādās Leipcigas baznīcās tās arī izskanēja. Šajā sakarā  dzima arī ideja par apvienoto kori kā vienu lielu ģimeni, kuriem festivāla noslēguma dienā bija iespēja piedalīties dievkalpojumā un dziedāt Tona Kopmana vadībā…

Tas notika 12. jūnija vakarā pārpildītajā Sv. Nikolaja baznīcā, kad Tons Kopmans  vadīja savu Amsterdamas Baroka kori un orķestri: publikai pirms un pēc kantātes bija ļauts korāli dziedāt līdzi. Tajā vakarā skanēja četras kantātes, atdalot tās ar uz ērģelēm spēlētām dažādu komponistu korāļprelūdijām. Vienas korāļprelūdijas autors bija Johans Gotfrīds Mītelis.

Kārtējo reizi nācās pārliecināties, kāda izcila personība ir Tons Kopmans – ar  izpratni visā, ko viņš dara. Lielākoties vadot atskaņojuma no mazajām ērģelēm altāra priekšā, viņš burtiski identificējās ar Bahu un saplūda vienā reljefā ar dziedošajiem un spēlējošajiem mūziķiem. Nikolaja baznīca bija pilna līdz par otrajam balkonam, un brīžam tajā valdīja tāds kapa klusums – aiz vēlmes nepalaist kaut ko garām.

***

11. jūnijā bija iespēja satikties un aprunāties ar festivāla māksliniecisko vadītāju Mihaelu Maulu, kurš šajā amatā ir jau kopš 2018.gada, bet pirms tam 15 gadus darbojies Baha arhīva pētnieku komandā, sarakstījis vairākas grāmatas par Bahu, veidojis raidierakstus  par Baha kantātēm, piedalījies radio raidījumos. Ļoti enerģiska, radoša un komunikabla personība, kura kaislība numur viens ir Johans Sebastiāns Bahs.

Festivāla laikā katru darbdienu plkst. 15.30 mākslinieciskais vadītājs aicināja visus interesentus uz Zilo salonu, kur sarunu ciklā "Mihaels Mauls satiek..." intervēja kādu interesantu radošo personību, kura bija iesaistījusies kādā nozīmīgā festivāla  pasākumā: te tika aicināts gan operas "Apokalipse" libretists, gan solisti un filmas par Bahu režisors, arī mācītāji. Savukārt rīta pusē pulksten 10 notika priekšlasījumi par kādu aktuālu tēmu no Baha arhīva darbības sfēras, kuros piedalījās arī Baha arhīva direktors Pēters Volnijs. 

Paldies Leipcigas Tūrisma un menedžmenta  daļai, kura parūpējās, lai mums sagādātu ieejas kartes uz trim faktiski gandrīz izpārdotiem koncertiem, jo mākslinieku vārdi un saturs neapšaubāmi ir tie, kas pievelk Baha festivāla apmeklētājus. Arī Svētā Tomasa baznīca bija stāvgrūdām pilna ar ļoti ierobežotu skābekļa padevi...

Bet dienas pirmajā pusē mums bija iespēja iepazīties arī ar citām pilsētas ievērojamām vietām, kur arī notiek Baha festivāla koncerti. Piemēram, Mendelszona māju Goldschmidtstrasse 12, kur komponists dzīvojis no 1845. gada līdz savai nāvei 1847. gadā. Te iekārtots gan ilggadīgā Gewandhaus orķestra diriģenta Kurta Mazura institūts, gan ekspozīcija, kas veltīta Fanijai Mendelszonei-Henzelei un, protams, arī Mendelszonu pārim Fēliksam un Sesīlijai.

Kristīna Šmidta, kura atbildīga par koncertu rīkošanu mājīgajā mūzikas salonā ik svētdienu, kā gide izvadāja mūs pa šo namu, kurā muzejs iekārtots 1997. gadā, bet pirms 10 gadiem ieguvis savu pašreizējo moderno izskatu ar interaktīviem eksponātiem, tajā skaitā arī iespēju digitāli izmēģināt roku orķestra diriģēšanā pie partitūras.

Tajā pašā dienā mūsu maršruts veda nedaudz tālāk – uz Roberta un Klāras Šūmaņu pirmo kopīgo dzīves vietu, kur viņi uzturējās tūlīt pēc apprecēšanās 1840. gadā. Muzejs iekārtots namā, kur šodien mīt mūzikas skola talantīgiem bērniem. Čalas pagalmā un instrumentu skaņas aiz sienas lieliski iederējās šajā atmosfērā, jo viegli varēja iztēloties, kā te jutās laimīgais, nupat salaulātais pāris, kuram drīz viens pēc otra arī sāka dzimt bērni. Arī šeit atrodas mūzikas salons, kurā, ērti iekārtojusies, mazā, kompaktā žurnālistu grupa klausījās muzejpedagoģes izglītības darbā Molīnas Gošas stāstījumu par to, ka šie divi raksturā tik atšķirīgie cilvēki satikušies un iedvesmojuši viens otru. Blakus telpā – karte, kurā fiksēti arī pāra koncertceļojumu maršruts, kurp viņi devās naudas pelnīšanas nolūkos, un tajā ar lieliem burtiem iezīmēts arī Mītavas un Rīgas vārds.

Šobrīd muzejā liels fokuss likts uz Klāras Vīkas aktivitātēm: kā pastāstīja Molīna Goša, tā tas esot kopš 2019. gada, kad nams  tika pārbūvēts un kad par godu Klāras Vīkas 200 gadu jubilejai tika iekārtota jauna ekspozīcija, kurā galvenā uzmanība pievērsta tieši Klārai – viņas bērnībai, izglītībai, kā arī pirmajiem četriem laulības gadiem, ko Roberts un Klāra Šūmaņi pavadīja šeit, Inselstrasse.

Sarunā vilkām paralēles arī ar Bahu un viņa divām sievām un bērniem, kā arī izstādi Baha muzejā, kad no aizmirstības celtas laukā arī Baha dzimtas sievietes. Varbūt komponisti vīrieši nekad nebūtu spējuši apliecināt tik lielu talantu, ja viņiem blakus nebūtu stipras un ne mazāk talantīgas sievietes...

Klāra Vīka-Šūmane bija brīnumbērns, kura kļuva par izcilu virtuozi, nevis Roberts Šūmanis. Un viņa bija tā, kura padarīja slavenu savu vīru. Šī atbildība lielā mērā gulstas uz viņas pleciem, jo viņa spēlēja Roberta skaņdarbus, un tos aizvien izvēlējās savās koncerttūrēs.

Savukārt Leipcigas operā divus vakarus pēc kārtas festivāla ietvaros tika rādīta Nīderlandes Baha biedrības un Opera2Day mākslinieku iestudētā opera "Apokalipse"... 

Visbeidzot, ceļi koncerta laikā krustojās arī ar latviešiem...

Sarunas drīzumā būs lasāmas portālā lsm.lv.