13. februārī koncertzālē "Latvija" un 14. februārī Dzintaru koncertzālē pirmoreiz uz vienas skatuves tiksies franču čelliste Kamila Tomā (Camille Thomas) un pianists Georgijs Osokins.

Savā pirmajā kopīgajā programmā duets piedāvās Roberta Šūmaņa, Edvarda Grīga, Alfrēda Šnitkes, Johana Sebastiāna Baha, Sergeja Rahmaņinova un Nadjas Bulanžē mūziku.

Kamila Tomā dzimusi Parīzē, čella spēli sāka apgūt četru gadu vecumā. Studējusi Berlīnē un Veimārā, šobrīd veido iespaidīgu starptautisku karjeru. Viņas rokās ir Feuermann Stradivari čells (1730) no Nippon Music Foundation. Mūziķi uz sarunu aicināja Dāvis Eņģelis

Jūsu diskogrāfija, tāpat gaidāmā koncertprogramma rada iespaidu par īpašu ieinteresētību romantisma repertuārā. Varbūt tas ir pārlieku vispārinošs secinājums? Vai arī šajā mūzikā tomēr atrodat ko īpašu?

Jā, savā dvēselē patiešām esmu liela romantiķe. Un šī ir mūzika, ko visvairāk vēlos spēlēt.

Tomēr čellisti nevar atļauties būt viena repertuāra speciālisti, kā, piemēram, pianisti, kas pārsvarā spēlē Mocartu vai romantiku. Mums, čellistiem, nav tik daudz repertuāra. Tāpēc man patīk spēlēt visu no Baha līdz mūsdienu mūzikai. Tāda  ir čellista dzīve. Man patīk būt daudzpusīgai, izpausties dažādos stilos. Bet, jā, romantisms ir tuvs, radniecīgs manai dvēselei.

Vai jūs teiktu, ka visi šie autoru darbi – Šūmanis, Grīgs, Bulanžē, Rahmaņinovs – ir standarta repertuārs čellistu kamermūzikā?

Šūmanis un Rahmaņinovs, jā, noteikti.

Un Bulanžē?

Nepavisam.  Bet man patīk šis darbs. To ir sarakstījusi sieviete, parīziete, Nadja Bulanžē. Viņa bija izcila skolotāja un izcila komponiste. Un viņas skaņdarbs, ko mēs atskaņosim tieši pirms Rahmaņinova, manuprāt, ir ļoti iederīgs ievads šim apjomīgajam, skaistajam, romantiskajam skaņdarbam.

Rahmaņinovs un Bulanžē – šajos darbos būtiskākais ir gars, kā franču mūzikā. Tas ir par to, ko jūs sasmaržojat un sadzirdat, ko sajūtat ar visām savām maņām.

Tieši tas man patīk šajā skaņdarbā. Turpretim Grīga sonāte netiek atskaņota tik bieži. Domāju, ka tā būtu pelnījusi lielāku uzmanību, jo tas ir patiesi apbrīnojams skaņdarbs. Es nevarēšu pateikt neko vairāk. Ir grūti vārdos ietērpt mūziku, bet es to mīlu.

Jā, piekrītu par franču mūzikas iespaidiem. Bulanžē trīs skaņdarbi iesākas ar sapņainiem tēliem, bet dzīvīgā, vitālā, varbūt pat dejiskā trešā daļa man uzreiz radīja asociāciju par Ravelu un viņa basku saknēm.

Jā, tieši tā. Mazliet kā atbalss no spāņu mūzikas. Bet mēs koncertā spēlēsim tikai pirmo daļu no Bulanžē opusa, jo tā ļoti labi saaužas ar Rahmaņinova sonāti, kas pati par sevi ir ļoti apjomīgs darbs.

Ceru, ka nestiprinu stereotipus par klausītājiem, bet vēlējos vaicāt par jūsu pieredzi ar jaunāku paaudžu klausītājiem koncertos. Nezinu, cik tas pamatoti, bet pastāv priekšstats par to, ka vecāku paaudžu klausītāji, ne obligāti profesionāļi, vienkārši mūzikas mīļotāji, uz koncertu nāk ar zināmu zināšanu bagāžu par klasisko mūziku, teiksim, par sonātes formas dialektiku. Turpretim populārajā mūzikā, kas nenoliedzami ir pieprasītāka jauniešu vidū, ir citi noteikumi. Tur nav trijdaļīgu, četrdaļīgu sonāšu, kas skan pusstundu un ilgāk. Vai savos koncertos redzat, ka arī jaunāko paaudžu klausītāji novērtē šo repertuāru?

Jā, redzu gan. Patiesībā tas ir ļoti labs jautājums, jo bieži vien, kad uz koncertu atnāk gados jaunāki klausītāji un pēc koncerta pie manis pienāk, viņi bieži vien saka: es neko nezinu par klasisko mūziku, bet biju aizkustināts līdz asarām. Un es saku, ka tas ir lieliski, jo,

lai izbaudītu mūziku, jums nav jāsaprot nekādi teorētiski koncepti. Tā tam nevajadzētu būt. Katrā ziņā – nav tā, ka uz koncertu būtu obligāti jāierodas ar priekšzināšanām.

Mans mērķis, un, es domāju, arī komponista un liela mākslinieka mērķis, ir runāt tieši ar savu sirdi, ar dvēseli, bez analītiskiem skaidrojumiem. Un tā jūs radāt patiesas emocijas. Tāpēc es nedomāju, ka jums ir kaut kas jāzina par klasisko mūziku, lai to klausītos un baudītu. Mums, atskaņotājiem, ir pienākums spēlēt pēc iespējas labāk, lai šīs emocijas sniegtu klausītājiem.

Cik liela loma ir analīzei skaņdarba iestudēšanas gaitā?

Domāju, mūziķim ir līdzīgi kā baletdejotājam vai izcilam sportistam, piemēram, ASV vingrotājai Simonai Bailsai olimpiskajās spēlēs, kas rada iespaidu, ka viņi to visu paveic viegli, bez piepūles. Tāpēc darbam, ko mēs darām slepeni, trenējoties, nevajadzētu būt dzirdamam. Es domāju, ka beigās skaņdarbam vajadzētu vienkārši runāt pašam par sevi. Un, protams, mēs analizējam, kā panākt, lai mūzika izskanētu kā īsts romāns, kā kaut kas viegli lasāms. Protams, kad es esmu viena, un arī tagad, spēlējot ar Georgiju, mēs analizējam darbus. Patiesībā es esmu vairāk instinktīvs cilvēks. Tāpēc, kad mēs mēģinām, mūsu lēmumi par to, ko vēlamies darīt, vairāk izriet no sajūtas un ieklausīšanās.

Mēs viens otram pielāgojamies vairāk ar skaņu, nekā ar vārdiem. Bet jā, protams, tas prasa daudz sagatavošanos, bet uz skatuves tam vienkārši jāskan kā skaistam stāstam, ko mēs izstāstām.

Lūdzu pastāstiet, kā satikāties ar Georgiju Osokinu, un kas ir kopīgs jūsu priekšstatos par mūziku?

Tā būs visjaunākās paaudzes atbilde, jo mēs iepazināmies vietnē Instagram. Patiesībā mēs uzrakstījām viens otram vienlaikus. Es dzirdēju, kā viņš spēlē Šopēna trio ar Gidonu Krēmeru. Un es nodomāju, oho, kas tad ir pianists? Mazliet izpētīju, un mani tas ļoti iespaidoja, patiešām. Tad atklāju viņa Šopēna albumu, noklausījos, un man tas šķita lielisks. Un tad viņš man uzrakstīja Instagram. Dažreiz, ziniet, nostrādā liktenis vai nejaušība, vai kas cits. Es uzreiz atbildēju, satikāmies Parīzē, un mums bija laba kopsajūta. Un es esmu ļoti pateicīga, ka viņš uzaicināja mani spēlēt kopā ar viņu.

Šie divi koncerti Latvijā, tā ir mana pirmā reize šeit. Tāpēc esmu ļoti pagodināta un priecīga atklāt šo valsti, publiku un spēlēt kopā ar Georgiju.

Un, ja godīgi, mums pirmais mēģinājums bija tikai vakar. Biju uztraukusies. Tev var būt lieliska sajūta, un vari novērtēt cita mūziķa spēli, bet tāpat var būt grūti komunicēt un mēģināt. Bet bija tā, kā biju gaidījusi un cerējusi. Vienkārša, tīra, viegla saskaņa. Un spēlēt kopā ar viņū ir ļoti iedvesmojoši. Man patīk viņa idejas un sagatavošanās darbs. Tas ir tieši tas, ko meklēju, sadarbojoties ar citiem mūziķiem – vēlēšanās meklēt kaut ko vēl, atklāt jaunas idejas. Tāpēc esmu ļoti priecīga.

Ja par domubiedrībām: vai starp mūslaiku čellistiem redzat sev līdzīgi domājošos?

Jā. Mani vienmēr aizkustinājis un iedvesmojis Miša Maiskis. Kad biju jauna meitene, Žaklīna Diprē un Mstislavs Rostropovičs bija divi mani elki. Bet tagad arvien vairāk un vairāk tas ir Miša Maiskis. Skaņveides māksla, kas viņam piemīt, un emocijas, ko viņš dod ik notij, tas vienmēr mani pārņem.

Vakar ierados šeit, Rīgā, ar Mišas Maiska Gofrillera čellu. Viņš man to aizdevis jau veselu mēnesi. Kad ierados Rīgā, Georgijs teica: te ir skola, kur Miša mācījās. Es teicu: ak mans Dievs, es nezināju, ka viņš ir no Rīgas!

Es to uztvēru kā skaistu zīmi. Un man ļoti patīk šis čells. Tāpēc es teiktu, ka Miša Maiskis ir tas, kurš mani kā čellisti patlaban visvairāk iedvesmo.

Lūdzu, dažos vārdos raksturojiet šo instrumentu, tā skaņu.

Tātad tas ir Gofrillers. Ir trīs lielie čellu meistari. Protams, Stradivāri. Septiņus gadus es spēlēju skaistu Feiermana Stradivāri čellu. Bet pirms divām nedēļām man tas bija jāatdod, jo beidzās 7 gadu līgums. Varat iedomāties, tas nebija viegli. Un tad kā glābiņš un brīnums nāca šis Mišas čells. Tātad mums ir Stradivāri, Montaņjana un Gofrillers. Protams, visi zina Stradivāri, bet Gofrillera un Montaņjas čelli dažkārt ir vēl labāki. Šis ir ļoti sens Gofrillers. Ja nemaldos, tas darināts 1688. Gadā. Tas ir vecs vīrs. Pilnīgs pretstats manam bijušajam Stradivāri. Sākumā nebiju droša, vai man patīk šis instruments. Bet pēdējās piecas dienas tas mani aizvien vairāk apbur. Stradivāri instrumentam ir ļoti silta un delikāta, teju eņģeliska skaņa. Šis Gofrillers ir tumšāks un spēcīgāks. Un tam ir plašāka skaņa. Kad spēlēju, vienmēr cenšos attīstīt skaņu, uz klavierēm to nevar izdarīt…

Jo uz klavierēm visgrūtākais ir nospēlēt legato.

Tieši tā. Bet es to varu.

Ar šo čellu ir sajūta, it kā man būtu superspējas, it kā būtu pārtapusi par supersievieti.

Šis čells dod sajūtu, ka tavās rokās ir jauns spēks. Līdzīgi kā Georgija muzikālās idejas man paver jaunus skatpunktus. Tā ir jauna fāze, jauna nodaļa. Un tas ir lieliski.