Ar jauniestudējumu "Cilvēki laivās", kas Ineses Mičules režijā tapusi pēc Alberta Bela romāna, savu 106. sezonu 12. septembrī atklās Latvijas Nacionālais teātris.

Lai noskaidrotu, kādus vēl jaunumus teātris šajā sezonā piedāvās skatītājiem, uz sarunu esam aicinājuši teātra valdes locekli Māri Vītolu un direktora vietnieci repertuāra un mākslinieciskās stratēģijas jautājumos, teātra zinātnieci, arī "Klasikas" raidījuma "Šņorbēniņi" vadītāju Ievu Struku.  

Liene Jakovļeva: Latvijas Nacionālais teātris – trīs vārdi. Uz kuru no šiem vārdiem jūs liekat vislielāko akcentu?

Māris Vītols: Domāju, ka ir arī ceturtais vārds, ko esam sagādājuši mūsu skatītājiem – svētki. Teātra mākslas svētki. Un svētku zīmē aizritēs visa sezona.

Kad jūsu kolēģi, žurnālisti vai kritiķi, nāk uz teātra izrādēm, tā ir viņu ikdiena un darbs – skatīties teātra izrādi. Tomēr lielākajai skatītāju daļai teātra apmeklējums ir svētku pieredze. Arī mūsu aktieriem vienmēr tie ir svētki – sastapšanās ar saviem skatītājiem. Ir skaidrs, kas ir divas lielākās Nacionālā teātra vērtības – profesionāls aktieru ansamblis un mūsu uzticamie skatītāji. Un mums ar Ievu, vadot teātri mākslinieciski, galvenais uzdevums ir rūpēties un radīt apstākļus, lai mūsu aktieri varētu ar mūsu skatītājiem pēc iespējas biežāk sastapties intriģējošā, interesantā teātra mākslas pieredzē, un tādu esam nodrošinājuši visas jaunās sezonas garumā – mums būs 12 jauniestudējumi! Tas ir ļoti, ļoti daudz. Un otra lieta, kas ir Nacionālā teātra lepnums un spēks – tās ir mūsu tradīcijas, un viena no skaistākajām tradīcijām – ka vienmēr savu sezonu atklājam ar kāda latviešu autora lieldarbu. 

Tātad tas uzsvars vairāk likts uz vārdu "Latvija" vai uz vārdu "Nacionālais"? 

Māris Vītols: Nacionālais teātris no citiem Latvijas teātriem atšķiras ar to, ka rūpējamies tieši par latviešu teātra attīstību, un tas var notikt, ne tikai iestudējot latviešu autoru darbus, bet arī dodot priekšroku veidot iestudējumus galvenokārt latviešu režisoriem, horeogrāfiem, komponistiem, scenogrāfiem un visiem pārējiem teātra mākslā iesaistītajiem.

Tā ir mūsu virzība – attīstīt latviešu teātri, nodrošinot tā attīstību cauri gadiem.

Ieva Struka: Mēs arī ārēji izceļam vārdu "nacionālais", un arī saturiski par to domājam, lai mēs būtu nacionālais teātris. Jo principā Latvijā dzīvojam mēs visi – mums ir pietiekoši daudz valstisku un nevalstisku teātru; teātris kļuvis par ļoti daudzveidīgu izpausmes formu. Bet Nacionālais teātris – tas ir tikai viens vienīgs. 

Esat likuši klāt ne tikai ceturto vārdu – svētki, bet vēl dažādus citus vārdus šai sezonai. Piemēram, "Bangojošie ūdeņi"…

Māris Vītols: Mēs radīsim vilni – centīsimies saviļņot mūsu skatītāju prātus un sirdis.

Pirmo reizi pēc ilgāka laika esam radījuši metaforisku un tematisku kopietvaru visai sezonai. "Bangojošie ūdeņi" – tā ir ne tikai latviešu dzīvesziņai tik ļoti nozīmīgā dzīve pie jūras, bet tās ir arī dzīves kaislību vētras.

Radoša viļņa izveidošana visas sezonas garumā – es to varētu salīdzināt ar dzintara krellēm: vienu izrādi pēc otras veidosim kopā kā stāstu visas sezonas garumā, šajā piedzīvojumā līdzi aicinot mūsu skatītājus. 

Ieva Struka: Tas netapa tukšā vietā.

Salikām sezonu un sapratām, ka jauši vai nejauši ļoti daudzi darbi tiešā veidā saistīti ar dzīvi pie jūras, un tad nu ir tas režisora uzdevums – pētīt, vai jūra tiešām tik ļoti ietekmē mūsu izpratni par to, kāda ir pasaule, un kā jūra sasaistās ar cilvēka dzīvi un tās notikumiem.

"Cilvēki laivās", "Dullais Dauka", "Horizonta meklējumi", "Kurzemes puses jūrmala", "Mēs, Sālsvārnas salas vasarnieki" un tā tālāk... Tas bija tik spilgti, ka nevarēja no tā neatvasināt kopsaucēju visai sezonai...

Vairāk – audioierakstā.