29. oktobrī plkst.19 Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja Kolonnu zālē uz 25. Starptautiskā Baha kamermūzikas festivāla atklāšanas koncertu "Ardievu, saldā mīla. Melanholijas māksla" aicina izcilais itāļu mūziķis Paolo Pandolfo (viola da gamba), ar kuru jau šobrīd tiekamies "Klasikā".

Programmā iekļauti Johana Sebastiāna Baha, Karla Fridriha Ābela, Tobiasa Hjūma (Tobias Hume) un citu komponistu skaņdarbi: "Ardievu, saldā mīla", "Arpeggiata" un vēl citi.

Itāļu gambists un komponists Paolo Pandolfo ir viens no spilgtākajiem renesanses un baroka mūzikas interpretiem mūsdienās. Savu ceļu viņš sāka 20. gadsimta septiņdesmito gadu beigās, pētot seno mūziku kopā ar vijolnieku Enriko Gati un čembalistu Rinaldo Alesandrīni, bet vēlāk studēja pie izcilā Džordi Savalla Šveices Schola Cantorum Basiliensis. No 1982. līdz 1990. gadam Pandolfo bija Džordi Savalla ansambļa Hespèrion XX dalībnieks, koncertējot visā pasaulē un piedaloties daudzos nozīmīgos ierakstos. Pēc sava pirmā solo albuma – Karla Filipa Emanuela Baha Sonatas for Viola da Gamba – panākumiem viņš kļuva par viola da gamba profesoru savā alma mater – Schola Cantorum Basiliensis.

Muzikālās karjeras laikā Pandolfo ir sadarbojies ar daudziem izciliem māksliniekiem: Emma Kirkby, Rolf Lislevand, Rinaldo Alesandrini, Mitzi Meyerson un José Miguel Moreno, kā arī ierakstījis albumus vadošajās mūzikas ierakstu kompānijās: Astrée, EMI, Philips, Erato, Harmonia Mundi u.c, bet kopš 1997. gada viņa ierakstus izdod  Glossa. Viņa ieraksti guvuši augstu kritiķu novērtējumu mūzikas žurnālos Gramophone, Le Monde de la Musique, Diapason u.c.

Viņa diskogrāfijā īpašu vietu ieņem albumi, kas veltīti Marēnam Marē, Tobiasam Hjūmam un Johannam Sebastiānam Baham, tostarp – Baha sešu solo svītu interpretācija, kura kļuvusi par klasisku atskaites punktu viola da gamba repertuārā.

Izdevums Basler Zeitung (2016) Paolo Pandolfo nodēvējis par viola da gamba Paganīni. Paolo Pandolfo savos koncertos veido tiltus starp pagātni un tagadni, ienesot senajā mūzikā improvizācijas brīvību un dzīvīgumu – pierādot, ka vēsture var elpot ar mūsdienu elpu.