2. novembrī Melngalvju namā ar īpašu kamermūzikas vakaru tiks atklāts Hermaņa Brauna fonda rīkotais 27. Winterfest festivāls. Pirmajā kopīgi veidotajā koncertprogrammā tiksies vijolniece Elīna Bukša un pianiste Aurēlija Šimkus,  piedāvājot Volfganga Amadeja Mocarta Famažora sonāti, Bēlas Bartoka Otro rapsodiju, Sezāra Franka Sonāti un Evijas Skuķes opusu About Bela ("Par Belu"), kuru iedvesmojusi ungāru komponista mūzika.

Sarunā ar abām mūziķēm - par Aurēlijas patiku pret vijoles skaņu jau no agras bērnības, tikšanos Londonā, programmas ieceres kreatīvo rašanos un detaļu meklēšanu, jaunatklājumiem Sezāra Franka nošu rakstā un nepārējošu Mocarta mūzikas mīlestību, Bartoka skaņuraksta savdabību un prieku par tapušo jaundarbu.

Aurēlija Šimkus: Programmas veidošana bija ļoti patīkams process. Tā ir īpaši krāsaina un reizēm pat galvu reibinoša, jo iekļauti dažādi stili, dažādi komponisti, un mūzika pati par sevi ir tāda, ka reizēm mēģinājumu procesā pat apraudos (smejas). Tik skaisti un tik daudz nianšu, ko kopā atklāt, un

šis process man vienmēr ļoti, ļoti patīk - kaut ko radīt kopā ar citiem mūziķiem un iedvesmoties. Kā divas pasaules, kas satiekas un rada ko jaunu.

Kāda ir saspēle klavierēm tieši ar vijoli?

Aurēlija Šimkus: Tas ir patīkami, jo tā ir ļoti dabiska instrumentu saplūsme, ar otrām klavierēm tas var būt pat problemātiskāk. Vijole nav balss. Balsij ir pavisam cita specifika, tur tiešām ir jāmācās, kā to darīt, tas ir vesels atsevišķs žanrs. Ar vijoli, man liekas, ir visdabiskāk, cik es ar citiem instrumentiem esmu spēlējusi. To pašu Franka Sonāti, ko mēs ar Elīnu spēlēsim koncertā, esmu spēlējusi gan ar flautu, gan ar čellu, gan vijoli, un ar vijoli tiešām ir visērtāk saspēlēties.

Elīna, vai tev ir kādas iekšējas prasības pret pianistu, uz ko viņam ir jābūt spējīgam, kādam viņam jābūt, cik elastīgam?

Elīna Bukša: Protams, ir, bet domāju, ka esmu iemācījusies būt ļoti fleksibla, un izbaudu to, ka ir tik dažādas personības. Ja kādreiz, kad biju krietni jaunāka, man likās, ka vajag iet tikai vienā virzienā un vienmēr būt uzticīgai vienam saspēles partnerim, tad, laikam ejot, es sapratu, cik interesanti ir strādāt ar vairākiem partneriem. Man vienmēr ir ziņkāre sastapties ar jauniem cilvēkiem. Un ar Aurēliju ir tik patīkami kopā strādāt!

Mums abām ļoti patīk strādāt detalizēti. Tas ir nedaudz apsēsts process, un man ļoti patīk tajā visā marinēties un domāt, un apspriest, un atklāt kopā. Tas man ir ļoti, ļoti svarīgi.

Fleksibilitāte, skaņa un viss tas, protams, viņai ir. Es ārkārtīgi izbaudu šo laiku kopā, jau vairāk kā nedēļu mēs vingrināmies un satiekamies, un tā ir bijusi ļoti bagātīga nedēļa, tiešām.