11. martā Emīla Dārziņa mūzikas skolā noslēdzās Dārziņskolas 80. jubilejas noskaņās rīkotais I Starptautiskais Ilzes Graubiņas pianistu konkurss, kurā startēja jaunie pianisti no Brazīlijas, Igaunijas, Somijas, Vācijas, Latvijas, Lietuvas, Luksemburgas un Vjetnamas.

Jaundibinātais konkurss godina izcilo latviešu pianisti un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesori Ilzi Graubiņu (1941-2001) – vairāku starptautisku pianistu konkursu laureāti, kas plaši koncertējusi gan Eiropā, gan pasaulē, kā arī ilgus gadus skolojusi jaunos pianistus Emīla Dārziņa mūzikas skolā un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā.

Konkursu tiesāja starptautiska žūrija: Armands Ābols (Čīle/Latvija), klavierspēles pasniedzējs Universidad Austral konservatorijā Valdīvijā, Čīlē; Hamsa Al-Wadi Juris (Somija), profesore Helsinku Žana Sibēliusa Mūzikas augstskolā; Sandra Jalaņecka (Latvija), pedagoģe Emīla Dārziņa mūzikas skolā; Jurģis Aleknavičius (Lietuva) – pedagogs Nacionālajā Mikaloja Konstantīna Čurļoņa mākslu skolā un Viļņas Juozas Tallat-Kelpša konservatorijā; Martti Raide (Igaunija), Igaunijas Mūzikas un teātra akadēmijas profesors un Tallinas Mūzikas vidusskolas klavieru nodaļas vadītājs.

Par šī konkursa ideju, norisi, rezultātiem un arī pats savām radošajām aktivitātēm trešdienas "Pārmijās" vēsta pianists un konkursa žūrijas vadītājs Armands Ābols. Studijā arī "Klasikas" ierakstu producente Anna Veismane, kura konkursa noslēguma dienā bija Emīla Dārziņa skolā un klausījās jaunos pianistus un izraudzījās, kuri saņems īpašo "Klasikas" balvu..

Dārziņskolas absolvents Armands Ābols skolas durvis nav vēris jau daudzus, daudzus gadus: "Tā ir vārdos neizsakāma sajūta. Mēģināju parēķināt, un iznāk, ka neesmu spēris kāju Dārziņskolā kopš 1992. gada, kad es to pabeidzu. Tā kā būtībā pagājuši jau 33 gadi. Zāle tagad svaigi izremontēta, tik skaisti izskatās! Ir arī laba akustika un vienreizējs instruments. Bija liela bauda! Pats arī dabūju nospēlēt mazu skaņdarbiņu un tas bija ļoti aizkustinoši un emocionāli. Spēlēju Emīla Dārziņa "Melanholiskā valša" klavieru pārlikumu, ko veicis Jāzeps Vītols, bet es tur pats dažas vietas esmu nedaudz pārlicis, lai būtu ērtāk tīri pianistiski. Sajūta bija īpaša: spēlēt Dārziņa valsi Dārziņskolā un pie tam vēl skatoties acīs Ilzei Graubiņai, jo uz skatuves bija viņas fotogrāfija – ja nemaldos, tā bija manis fotografēta bilde. Pie tam vēl pašas Ilzes Graubiņas meita Eva Bindere sēdēja zālē…"

Arī Anna ir Dārziņskolas bērns. "Ļoti aizkustinoša bija būšana skolā visas dienas garumā, un laikam jau tieši Armanda spēle bija kulminācija. Fotogrāfija ir tik brīnišķīga, viena no tām, kurā mēs tiešām atpazīstam Ilzi Graubiņu. Protams, konkursantiem sajūta bija kā konkursā, bet pārējiem tie bija mūzikas svētki, ko visiem ļoti, ļoti vēlēja arī Rūdolfs Vanks un visi pārējie brīnišķīgie Emīla Dārziņa skolas kolēģi. Tā kā svētki mūzikā, svētki pianismam, svētki jaunajiem."

Šis notikums ir ļoti īpašs, jo, pirmkārt, tas akcentē Ilzes Graubiņas personību un veikumu: viņa ļoti daudzus gadus strādājusi gan Dārziņskolā, gan Mūzikas akadēmijā, izaudzinot ļoti daudzus pianistus. Viņa bija arī Armanda skolotāja, tāpēc ir likumsakarīgi, ka tieši Armands ir šī konkursa žūrijas priekšsēdētājs.

"Esmu ļoti pateicīgs, pagodināts un ārkārtīgi priecājos, ka varēju būt klāt tik nozīmīgā notikumā," neslēpj pianists. "Vislielākā pateicība cilvēkiem, kuri īstenoja šo ieceri! Tas ir vienreizēji. Domāju, ka pati Ilze garā bija ar mums kopā un jutās labi..."

Ļoti nozīmīgs ir arī Annas Veismanes veikums, rūpējoties par to, lai jaunie pianisti, kas kļuvuši par konkursa uzvarētājiem, paralēli konkursa pieredzei varētu gūt arī pirmo pieredzi radio studijā. Tāpēc konkursā bija Latvijas Radio speciālā balva, un Anna rūpējās, lai jaunieši jau šodien būtu Latvijas Radio studijā, un to, ko spēlēja konkursā, varētu ieskaņot arī Latvijas Radio fondiem.

"Jā, šodien mums studijā ir ļoti spraiga diena, šobrīd arī notiek ieraksts," stāsta Anna. "Sākotnēji bija doma par vienu balvu, bet mēs ar Rūdolfu Vanku izrēķinājām, ka to mēs varētu reāli izdarīt nākamajā dienā pēc konkursa, un tas jau būtu ierakstīts arī nolikumā. Tad saņēmu ziņas, ka tomēr ierakstu varētu būt arī vairāk, jo tie bērni ir fantastiski talantīgi – viņi spēlē vienkārši brīnišķīgi, tādēļ rezultātā mums ir trīs šādas balvas. Jaunie censoņi, kuri Radio studijā ieraksta mūziku, ir Gustavs Kalējs, ko mēs jau pazīstam no raidījuma "Piccolo" – viņš ieskaņos Alfrēda Kalniņa "Noktirni", Elīza Neja nākusi ar Lūcijas Garūtas "Prelūdiju" un Domeniko Skarlati Sonāti, bet Gļebs Jevsejenkovs – ar Georga Frīdriha Hendeļa un Domeniko Skarlati skaņdarbiem. No skolotājiem ir klāt Ilze Treija, Herta Hansena un Rūdolfs Vanks. 

Šie, protams, ir tikai trīs, jo laureātu bija daudz un mēs arī kopā ar žūriju apspriedām rezultātus, jo es nedzirdēju visas kārtas, un līdz ar to es ļoti, ļoti ņēmu vērā to, ko žūrija bija pamanījusi un ieteica. (..) Elīza Neja tikko intervijā teica, ka konkursā jau bija labi, bet tas ieraksts..." Ar trīcošām kājām. Bet beigās viņa bija ļoti apmierināta un teica: "Bet šeit patiesībā var realizēt to, ko nevar koncertā, tu vari panākt maksimālo rezultātu." Un tas ir tas, ko mēs tiešām centāmies sagādāt šiem jaunajiem mūziķiem," rezumē Anna.

Kāda ir Armanda pieredze ar skatu no šodienas uz konkursu pieredzi jaunam mūziķim? Arī viņa kontā tādu ir daudz, bet augstākais punkts bija Marijas Kanalsas konkurss 1992. gadā. Jaunajiem mūziķiem šobrīd ir grūti iedomāties, kāda toreiz bija situācija: tas bija pirmais brīdis, kad atvērās dzelzs priekškars, un viss, kas bija ārpus Padomju Savienības, mums bija liels brīnums. Tikt ārpus, spēlēt un uzvarēt – tas toreiz bija kaut kas...

"Toreiz gandrīz līdz pēdējam brīdim nezināju, vai izdosies aizbraukt finanšu dēļ," atceras Armands. "Kultūras ministrs toreiz bija Raimonds Pauls, un joprojām esmu viņam ļoti pateicīgs par to, ka ministrija mani atbalstīja un iedeva līdzekļus, lai varētu uz turieni aizbraukt.

Tas bija liels piedzīvojums: nekad nebiju domājis, ka izdosies dabūt pirmo vietu... Domāju tikai par to, lai parādītu sevi no labākās puses, vienkārši spēlējot, baudot mūziku un daloties tajā ar klausītājiem. Tas, ka izdevās uzvarēt, protams, pavēra jaunas iespējas un savā ziņā mainīja manu dzīvi."

Taujāts, kāda atmosfēra valdījusi Ilzes Graubiņas konkursā, tā žūrijas priekšsēdētājs neslēpj: "Bija ļoti patīkama, ļoti labvēlīga atmosfēra. Bija liels prieks atkal tikties ar Sandru Jalaņecku, ar kuru kopā mācījāmies pie Ilzes Graubiņas un bijām labos draugos, tāpat arī ar trīs lieliskiem mūziķiem no dažādām blakus esošām valstīm: gan no Lietuvas, gan no Igaunijas, gan Somijas. Tāpat uzslavēšu arī komandu, kas veica administratīvo darbu: tas ir ārkārtīgi svarīgs, bet ne vienmēr tas tiek pienācīgi novērtēts. Bet viss tika ļoti, ļoti labi noorganizēts! Viss tik precīzi un raiti – tā, ka varēja tikai nobrīnīties! 

Runājot par konkursa repertuāru, Armands Ābols saka tā: "Vispār es biju izbrīnīts ne tikai par repertuāra grūtību, bet arī par mazo pianistu sagatavotības pakāpi.

Cik labā līmenī bija A grupas mazie pianisti no 11 līdz 13 gadu vecumam... Tik laba sagatavotība, spēlējot diezgan sarežģītu repertuāru. Tiešām bija liels pārsteigums: konkursa vispārējais līmenis bija ļoti augsts!

To nebiju gaidījis. Pedagogi ir ļoti labi viņus sagatavojuši. Ja bērni pietiekami agrā vecumā sāk savas mūzikas gaitas, var sasniegt šādu līmeni. Sākot vēlāk, tas ir savādāk."

Jautāts, kāds ir kopējais skats uz visiem dalībniekiem – vai viņi ir tehniski spēcīgi vai arī emocionāli spēcīgi un ar savu skatījumu atšķirīgi,  Armands Ābols prāto: "Ļoti dažādi. Ir tādi, kas ir tehniski ļoti labi sagatavoti, bet mūzikas ziņā ne tik interesanti, ir arī otrādi. Un ir, kam piemīt abi elementi: ka viņi ir ļoti labā tehniskā līmenī un arī ļoti interesanti kā mūziķi, ar savu seju."

Ko pati Ilze Graubiņa teiktu par šo konkursu un tā rezultātiem? "Domāju, ka Ilze justos ļoti aizkustināta – arī par to, kādus augļus nesis viņas darbs. Viņa turpina dzīvot starp mums caur savu darbu un savas dzīves veltījumu mūzikai.

(..) Viņa atstājusi dziļu iespaidu uz visu manu dzīvi," neslēpj pianists Armands Ābols, kurš šobrīd pats jau devies uz Čīli. Šobrīd viņš gatavojas nākošajiem koncertiem – šogad ieplānots sniegt vairākus solokoncertus dažādās Čīles pilsētās. Ir arī darbs ar studentiem. "Tikko kā būšu atgriezies Čīlē, sāksies mācības turienes konservatorijā. Tā ka atgriežoties Čīlē, man momentā vajadzēs sākt darbu. Vēl jāsaliek darba grafiks: lidostā sēžot, droši vien to izdarīšu..."

Dārziņskolas jubilejas koncertu Armands klausīsies "Klasikas" tiešraidē. Uz jautājumu, vai kaut kā cenšas saikni ar Latviju saglabāt, pianists teic tā: "Laiku pa laikam jau sazināmies. Protams, ar vecākiem, radiem un draugiem pastāvīgi esmu saskarē! Saite tiek uzturēta. Arī spēlējot latviešu mūziku – to  pašu Emīla Dārziņa "Melanholisko valsi"."