142. koncertsezonas sākums iezīmē jaunu posmu Liepājas Simfoniskais orķestra dzīvē – galvenā diriģenta amatā stāsies Guntis Kuzma, un savu ceļu kopā ar senāko simfonisko orķestri Baltijas valstīs daudzpusīgais mūziķis nolēmis sākt ar vērienīgā Artura Maskata Trīskāršā koncerta “Bērnības taureņu dejas” pirmatskaņojumu.

Kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri Gunta Kuzmas vadībā uz koncertzāles "Lielais dzintars" skatuves 17. septembrī kāps trīs izcili solisti – ērģelniece Iveta Apkalna, flautiste Dita Krenberga un pianists Reinis Zariņš.

Sezonas atklāšanas koncertā dzirdēsim arī Jura Karlsona darbu "El Cid. Dzīves un nāves dejas", kas pirmatskaņojumu piedzīvoja 2008. gadā, un Gunta Kuzmas veidotu svītu no Sergeja Prokofjeva baleta "Romeo un Džuljeta".

"Klasika" piedāvās šī koncerta tiešraidi.  

Bet jau šodien "Pārmiju" sarunu laikā plašāk par LSO sezonas atklāšanu un turpmākajiem plāniem stāsta LSO direktors Uldis Lipskis, bet par savu jaundarbu - komponists Arturs Maskats.

Inta Zēgnere: Kā Liepājas Simfoniskais orķestris svinēs šīs sezonas sākumu?

Uldis Lipskis: Svinēs ar ļoti varenu koncertu, kas ir ļoti ilgi lolots. Ar Gunti Kuzmu, kurš nule stājas mākslinieciskā vadītāja un galvenā diriģenta amatā, jau vairāk nekā gadu esam domājuši par šo koncertu un arī tam gatavojušies, savukārt Artura Maskata trīskāršā koncerta iecere radās pirms pieciem gadiem, un šis ir trešais jājums Stikla kalnā, ja tā var teikt, jo pirmo atskaņojumu norāva kovidierobežojumi, otro - diriģenta saslimšana ar kovidu, un tagad ar Zelta zirgu beidzot dosimies virsotnēs.

Artur, atceros, kā toreiz visi gatavojāmies pirmatskaņojumam 4. maijā... Atgādiniet par savu ieceri un arī par poētisko ideju, jo tāda sajūta, ka gandrīz vai tam varētu būt kāds sakars ar Emīliju Dikinsoni un viņas poētisko pasauli. Bet stāsts ir mazliet citādāks.

Esmu ārkārtīgi priecīgs Liepājas Simfonisko orķestri un izcilajiem solistiem, kuriem esmu veltījis šīs solo partijas - Ditu Krenbergu, Ivetu Apkalnu un Reini Zariņu un to, ka šis koncerts beidzot nonāks pie klausītājiem! Guntim Kuzmam šis būs pirmais sezonas atklāšanas koncerts, un man tas ir ļoti liels gods. Par ieceri. Jā, varbūt, ka tā ir tuva Emīlijai Dikinsonei ar dabas un iekšējo atmiņu, iekšējo pārdzīvojumu pasauli. Ļoti subjektīvu pasauli. Katrā ziņā - arī ārkārtīgi autobiogrāfisku pasauli, bet nu - katram jau autobiogrāfija ir savādāka, un manējā saistās ar bērnību. Pie tēla, kas ir izveidojies, nonācu vēlāk, jo sākumā es nebiju domājis, ka koncerta nosaukums būs tieši šāds un ka arī žanrs būs tieši tāds. Bet tad es sapratu, ka laikam no dejas mākslas es nekur savā mūžā sprukt nevaru - vairāk vai mazāk kāds no maniem opusiem noteikti ar to saistās. Un, kā Uldis pareizi teica, tad iecere radās pirms pieciem gadiem. Jā, tā tas ir. Tas tika izlemts vienā vakarā. Tas bija mana klavierkoncerta pirmatskaņojums, un tad, kad Reinis Zariņš to bija nospēlējis, sarunā piedaloties Ditai un Ivetai, izdomājām, ka varētu tapt šāds trīskāršais koncerts. No sākuma man likās, ka esmu uzņēmies kaut ko pilnīgi traku, jo tie ir ļoti dažādi instrumenti, kurus faktiski grūti savienot vienā ansamblī, bet nu - redzēsim, kā tas būs sanācis. Katrā ziņā mani sajūsmina šie izcilie mākslinieki, kuri ar savu personības spēku un fantastisko meistarību spēj panākt ļoti daudz. Iedvesmas avots šim koncertam tiešām ir mūsu izcilie mūziķi.

Tātad 2017. gadā izskanēja jūsu Liepājas koncerts, un...

Uldis Lipskis: Artura minētajā koncertā solistes, tikai ar citiem skaņdarbiem, bija arī Iveta Apkalna, gan Dita Krenberga. Tas bija Zvaigžņu festivāla koncerts, kurā mēs ar Atvaru Lakstīgalu toreiz nolēmām "likt visas olas vienā groziņā": bija astoņi solisti, pieci no tiem spēlēja Pētera Plakida "Sasaukšanos" - tas bija ļoti īsi pirms viņa aiziešanas, mēs vēl paspējām viņu godināt. Un tad šie trīs izcilie solisti pieņemšanā pēc koncerta vienkārši "sadziedājās", un jau no rīta, pavadot viņus uz Rīgas autobusu, es tiku nolikts fakta priekšā. (smejas) 

Ja runājam par "Taureņu dejām", jūs pats, Arturs, ļoti skaisti esat sacījis, ka "tajās savijas kopā bērnības, ziemas un vasaras gaismas atspīdumi baznīcas logos un vējā virpuļojošie taureņi. Un, kā Imants Ziedonis rakstījis, "Debesīs deg taureņu zvaigzne. Jā, patiešām viņa tur ir!" Bet šis ir arī darbs ar veltījumu. Tam ir arī kāds zemteksts.

Arturs Maskats: Katra cilvēka dzīvē ir ne tikai idilliskie un skaistie posmi, bet arī savs dramatisms. Un reizēm jau bērnības laikā dabūjam gan pozitīvus, gan ārkārtīgi spilgtus dramatiskus sitienus. Tādu nav trūcis arī manā bērnībā. Esmu ārkārtīgi pateicīgs tiem cilvēkiem, kuri bērnībā mani pacēluši uz rokām vārda tiešā nozīmē, un tāda savulaik bijusi arī bijusī Strenču baznīca, kad esmu kristīts: tas bijis brīnišķīgs Ziemassvētku vakars, un mani uz rokām turēja mana krustmāte un viņas vīrs, mans krusttēvs, Lillija un Artūrs, toreiz jauni cilvēki. Vai viņi tobrīd varēja iedomāties, ka mani vajadzēs pieņemt savā ģimenē, audzināt un faktiski vadīt tālāk dzīvē? Tas, ko mana krustmāte man darījusi... Neviens cilvēks tik daudz man dzīvē nav devis, tā ka skaņdarbs ir arī tāds zināms veltījums viņiem. Viņi abi jau aizsaulē, bet tieši krustmātes tēls man ir ļoti daudz dzīvē nozīmējis. Faktiski viņa man bijusi kā māte... Koncertā ir lirika, trauslums un maigums, bet tiem pretī - arī ļoti dramatiskas epizodes, ļoti spēcīgi iekšēji pārdzīvojumi, ko var izteikt ar šiem instrumentiem - gan ar ērģelēm, gan ar klavierēm, gan ar lielo orķestri. Tas ir arī nozīmīgs baznīcas tēls uz Ziemassvētkiem, kas tur, bez šaubām, parādīsies.