Trīs koncertos 21., 22. un 25. janvārī Amsterdamas Karaliskajā Concergebouw zālē holandiešu diriģenta Jāpa van Svēdena vadītais Concertgebouworkest atskaņo latviešu mūziku! Līdzās Ē.V. Korngolda, R. Vāgnera un O. Respīgi darbiem programmā iekļauts arī jaunās latviešu komponistes Annijas Annas Zariņas opuss Bloom. 

Annija šobrīd studē Jeila Universitātē ASV, pirms tam kompozīciju apguva Hāgā un Rīgā, un bija viena no četriem komponistiem, kas pirms pusotra gada tika uzaicināta piedalīties Concertgebouw orķestra darbnīcā. 

Uz Amsterdamu devās Anete Ašmane-Vilsone, kura tikās gan ar komponisti, gan ar Karaliskā Concertgebouw orķestra altistu Mihaelu Gīleru un orķestra māksliniecisko padomnieku Kasperu van Kūtenu. 

Annija Anna Zariņa:  Komponēt orķestrim ir reizē ļoti sarežģīti un brīnišķīgi

Kā bija iespējams, ka tavu jaundarbu pirmatskaņo Amsterdamas Concertgebouw orķestris?

Process patiesībā sākās jau pirms vairāk kā gada. 2024. gada septembrī es saņēmu uzaicinājumu piedalīties darbnīcā ar Concertgebouw orķestri. Tā bija iniciatīva, kuru viņi pirmoreiz veidoja sadarbībā ar jaunajiem komponistiem. Viņi uzaicināja četrus jaunos komponistus, tajā skaitā mani.

Pasūtījums bija rakstīt astoņu minūšu darbu šim orķestrim, kas tiktu realizēts darbnīcas kontekstā - ne publikai, bet komponistam drošā vidē, kur mēs varam izmēģināt dažādas idejas.

Man bija pieejams viss orķestra sastāvs, varēju diezgan brīvi darboties. Protams, bija kaut kādi ierobežojumi, bet iecere bija dot mums maksimāli lielu vaļu. Pēc šīs darbnīcas, kas norisinājās jūnijā, es saņēmu ziņu no Concertgebouw orķestra, ka viņi vēlētos manu darbu iekļaut programmā savos koncertos, kas bija ļoti iepriecinoša ziņa. Viņiem šis darbs likās pārliecinošs un kaut kas tajā uzrunāja. Tad nu te es esmu (smejas).

Tagad rit mēģinājumu process, un pirms mirkļa tu pati pirmo reizi dzirdēji šo skaņdarbu. Kādas tev ir sajūtas?

Ir ļoti interesanti, jo jūnijā darbnīcas laikā katram komponistam bija dotas 45 minūtes -  divreiz atskaņoja darbu pilnā veidolā un pa vidu varējām izstrādāt detaļas. Tagad bija otrais mēģinājums, kas bija diezgan ātrs un sasteigts, tāpēc man vēl ir daudz, ko saprast. Protams, salīdzināt abas interpretācijas ir ļoti interesanti. Es arī devos runāt ar diriģentu pēc mēģinājuma, un ir pāris lietas, ko es noteikti gribu pamainīt (smejas), bet

vienmēr ir saviļņojoši dzirdēt savu darbu orķestra izpildījumā un dzirdēt, kā tas sāk dzīvot. Bet ir ļoti daudz, ko aptvert un apdomāt.

Tava skaņdarba nosaukums ir “Bloom”. Kāda ir ideja, vēstījums? 

Šis darbs tapā man ļoti interesantā posmā. Pēdējā laikā patīk strādāt ļoti konceptuāli un ar procesiem vai sistēmām, bet šis darbs radās ļoti intuitīvi un abstrakti. Man bija skaidra viena ideja - vēlējos, lai ir sajūta, ka darbs ir viengabalains. Viss sākās ar vienu elementu - trilleri, un man likās interesanti to izpētīt dažādos kontekstos, kā tas var dzimt vai uzplaukt orķestī. “Bloom” jeb “Ziedēt” es izvēlējos pēc tam, kad darbs bija tapis, jo tā bija sajūta, kas man radās, šo darbu piedzīvojot.

Mana vēlme būtu, lai klausītājs var to piedzīvot kā dabas vērošanu. Šodu domu izteica kolēģi komponisti, kas jau bija dzirdējuši manu darbu darbnīcā. Tā man likās skaista doma.

Vai līdz šim tev bieži ir izdevies komponēt orķestrim?

Nē, šī ir tikai otrā reize. Mana pirmā pieredze bija Hāgā ar Residency Orchestra, kad studēju Hāgas konservatorijā bakalaura programmā un man bija iespēja rakstīt piecu minūšu darbu viņiem, tādēļ arī mani izvēlējās šai darbnīcai. Cik saprotu, bija saraksts ar aptuveni 50 komponistiem, kas studē Amsterdamā un Hāgā. Viņi iepazina dažādus darbus.

Kad ar mani sazinājās un uzaicināja piedalīties šajā projektā, tika teikts, ka mans pirmais orķestra darbs pārliecinājis un licis domāt, ka man ir potenciāls rakstīt orķestrim.

Kā tu tam pieej? Tas ir viegls, patīkams sastāvs, kam komponēt, vai arī ir ļoti daudz iespēju, jo ir daudz instrumentu un var ļoti dažādi risināt?

Man liekas, ka tas ir ļoti sarežģīti un brīnišķīgi reizē. Es šobrīd uzsāku savu trešo orķestra kompozīciju, un visas trīs reizes tieši sākums ir bijis ļoti grūts, jo iespēju ir tik daudz. Tā kaut kādā ziņā ir arī ļoti specifiska institūcija, ir grūti atrast savu skatījumu uz to. Man ir ļoti svarīgi apzināties un domāt par vēsturisko kontekstu un saprast, ko es vēlos darīt ar šo instrumentu. Bet man patīk šis izaicinājums, un es noteikti vēlētos turpināt rakstīt orķestrim, jo tajā ir ļoti daudz, ko es varu atklāt sev.

Amsterdamas Karaliskā “Concertgebouw” orķestra altists Mihaels Gīlers: Annijas darbs rada savu skaņu pasauli

Kāds ir jūsu viedoklis kā orķestra mūziķim par laikmetīgās mūzikas nozīmi un tās atskaņošanu "Concertgebouw" programmās?

Man patīk spēlēt laikmetīgo mūziku. Jāatceras, ka vēl pat pirms gadiem 100 cilvēki spēlēja tikai laikmetīgo mūziku. Tāpēc ir diezgan jauna prakse, ka kad atskaņo seno mūziku - Mocartu un tamlīdzīgi. Pirms 100 gadiem spēlēja tikai jaunus skaņdarbus. Un tam ir labs iemesls.

Mēs vēlamies spēlēt Brāmsu, Brukneru un Māleru, bet tajā pašā laikā, lai saglabātu dzīvīgu mūzikas vidi, mums tā ir pastāvīgi jāatjauno.

Mums ir jāmeklē jauni, interesanti skaņdarbi, un to mūsu orķestris cenšas darīt daudzveidīgi. Viens no veidiem bija šī komponistu darbnīca, kurā mēs pamanījām Annijas skaņdarbu, un tas mums ļoti iepatikās. Tā ir svarīga mūsu darba sastāvdaļa – atklāt jaunus darbus, kas var mūs virzīt uz priekšu un ienest jaunas skaņas koncertzālē, kā arī radīt mūziku, kas veicina mūsu un mūsu publikas attīstību.

Kā jūs redzat mūsdienu mūziku? Vai komponisti zina, kā rakstīt orķestrim, jo ​​tas ne vienmēr ir viegli. Viņiem nav daudz iespēju eksperimentēt, atklāt šo instrumentu - orķestri.

Jebkurā vēstures posmā ir sarakstīti labi skaņdarbi un arī daudz sliktu skaņdarbu. Mums jāapzinās, ka ir iemesls, kāpēc mēs tagad spēlējam Bēthovenu, nevis citus tā laika komponistus.

Mēs nezinām, kāda būs nākotnes mūzika, tāpēc mums ir jācenšas darīt visu iespējamo, lai atskaņotu to, kas tiek sarakstīts šabrīd, un tad vēsture parādīs mums ceļu.

Mēs vēl nezinām. Bēthovens piedzīvoja patiešām lielu kritiku. Arī Māleram un Brukneram bija daudz kritiķu laikabiedru vidū, viņus ienīda. Tāpēc mēs vēl nezinām, kāda būs nākotnes mūzika. Viss, ko mēs kā interpreti varam darīt, ir spēlēt pēc iespējas patiesāk un labāk, un tad galu galā viss sakārtosies pats no sevis. Tāpēc ir vērts ieguldīt mūsdienu mūzikā, lai vienkārši noskaidrotu, kas tajā notiek.

Mūsdienu komponistiem ir ļoti liela priekšrocība, bet arī trūkums, proti, ka visi skaņdarbi ir pieejami.

Mums ir ieraksti ar visu iespējamo repertuāru, un, pateicoties mūsdienu sociālajiem medijiem, YouTube un visiem šiem kanāliem, jūs varat klausīties jebkuru mūzikas žanru. Tas apgrūtina izvēli - kurp doties, kurā virzienā? Domāju, ka kopā mēs atradīsim labus skaņdarbus, un  varēsim radīt labu mūziku. trūkums ir tas, ka varbūt ir pārāk liela izvēle. Ko man darīt? Ja ir ierobežotas iespējas, tad arī rezultāts ir ierobežots. Mūzika vienmēr tiek veidota, balstoties uz iepriekš rakstīto, un mūziku, kas skan komponistam apkārt. Tāpēc ir ļoti reti gadījums, ka kāds rada kaut ko pilnīgi jaunu. Ir daži komponisti, kas to ir darījuši, bet lielākā daļa no viņiem būvē uz tā, kas jau ir. Tā ir kā piramīda.

Kā jūs raksturotu Annijas skaņdarbu “Bloom”?

Esmu mākslinieciskās komitejas loceklis, un orķestrī ir arī mūziķu grupa, kas īpaši interesējas par laikmetīgo mūziku, esmu viens no viņiem. Kopā ar dažiem kolēģiem mēs klausāmies daudz mūsdienu skaņdarbu un skatāmies - lūk, šis varētu būt interesanti. Nav tā, ka mēs to droši zinātu, bet mēs vienkārši skatāmies, tas būtībā ir kā doties mežā un lūkoties, ko var atrast. Balstoties uz savu pieredzi un intuīciju, mēs izdarām izvēles.

Tas, ko atklāju ar Annijas skaņdarbu - tas rada savu skaņu pasauli.

Tas balstīts ļoti vienkāršā idejā. tas ir trilleris, kas skan cauri orķestrim. Tas, ka viņa sevi ierobežoja tikai ar vienu ideju, padara darbu ļoti spēcīgu. Manuprāt, tas ir ideāls skaņdarbs koncerta sākumam, jo ​​publika ierodas, vēl ir savās domās, tikko bijuši tramvajā un uz ielas. Viņi ierodas koncertzālē, un tad pēkšņi nonāk pilnīgi jaunā skaņu pasaulē. Un man tas patīk. To mēs uzreiz atklājām viņas mūzikā, ka viņa to spēj. Tas ir ļoti sevišķi, jo īpaši jaunam komponistam - ka jau ir atrasta valoda, kas nekavējoties piesaista uzmanību. Esmu ļoti priecīgs, ka mēs atskaņojam šo skaņdarbu un darām to vēlreiz.

Amsterdamas Karaliskā “Concertgebouw” orķestra mākslinieciskais padomnieks Kaspers van Kūtens

Kāda ir Amsterdamas "Concertgebouw" orķestra attieksme pret mūsdienu mūziku? Kā uz to skatāties un kā veidojat programmas?

Orķestrim ir ļoti bagātas tradīcijas, un mēs vēlamies tās saglabāt. Tajā pašā laikā mēs vēlamies būt arī nozīmīga platforma mūsdienu komponistiem,

lai saglabātu šo mākslas formu dzīvu un atrastu mūsdienu mūzikas svarīgākās un nozīmīgākās balsis, kā arī uzrunātu jaunu auditoriju un saglabātu saikni ar mūsu laiku. Tāpēc mēs to apzināti un aktīvi darām.

Vai bieži pirmatskaņojat jaunus darbus vai pasūtināt jaunu mūziku? Kā šis process notiek?

Jā, mēs cenšamies pasūtināt jaunus skaņdarbus. Maksājam honorāru vai daļu no tā, bieži vien kopā ar citiem orķestriem, lai komponistam būtu laiks sarakstīt darbu, kam nepieciešams daudz laika.

Tajā pašā laikā mēs arī cenšamies atskaņot pēc iespējas vairāk mūsdienu skaņdarbu, ne vienmēr pasūtinot jaundarbus, bet arī iekļaujot mūsdienu darbus savā programmā visjēgpilnākajā veidā. Tāpēc daudzējādā ziņā mēs cenšamies atbalstīt mūsdienu mūziku.

Kā publika uzņem laikmetīgo mūziku? Viņi vēlas dzirdēt mūsdienu mūziku vai arī labāk patīk klasiskais repertuārs?

Mūsu auditorijā ir ļoti dažādi klausītāji, bet bieži esmu patīkami pārsteigts, pat ar diezgan prasīgiem, sarežģītiem mūsdienu darbiem, cik entuziastiski, koncentrēti un ieinteresēti publika tos klausās. Tāpēc domāju, ka tas ir par veselīgu līdzsvaru. Tas tiešām ir atkarīgs no katra gadījuma, cik ļoti cilvēki aizraujas ar mūsdienu mūziku.

Ja jūs laikmetīgo mūziku piedāvājat interesantā programmā, līdzsvarotā veidā, tad bieži vien klausītāji par to ir diezgan sajūsmināti.

Vai orķestris jūt arī zināmu atbildību popularizēt laikmetīgo mūziku, pasūtīt jaunus darbus?

Pilnīgi noteikti. Piemēram, Gustavs Mālers šeit atskaņoja savus darbus, un to darīja arī Rihards Štrauss. Ir daudz citu piemēru par komponistiem, kuri bija ļoti nozīmīgi gadsimtu mijā, kad šis orķestris un ēka tika izveidota. Tāpēc, manuprāt, ir tikai loģiski arī radīt skatuvi, telpas un iespējas mūsdienu komponistiem. Tātad tas ir sava veida pienākums mums, un arī kaut kas tāds, ko mēs labprāt darām, jo ​​tas palīdz vienkārši sekot līdzi laikam. Mēs šeit atskaņojam daudz agrāk rakstītas mūzikas, un mēs cenšamies to darīt atbilstošā veidā un aktualizēt to daudzos veidos.

Ir labi būt saiknē ar to, kas notiek tagad, ar jaunākām komponistu paaudzēm. Ir svarīgi vienkārši palikt vienā pulsā ar šo laiku.

Vai ir arī kāds riska faktors, jo tā ir jauna mūzika un nevarat zināt, kāds būs rezultāts?

Protams, īpaši ar pasūtījumiem vienmēr pastāv risks, ka varētu sekot vilšanās. Mēs dažkārt dodam iespēju arī eksperimentiem, jo ​​nevēlamies tikai paredzamus rezultātus.

Visnegaidītākās lietas notiks, ja esat pietiekami drosmīgs, lai izmēģinātu ko jaunu.

Tas ir veselīgs līdzsvars, ko var atrast starp zināšanām par to, ko sagaidīt, un vienkārši skatīšanos, kas notiks, ja notiks neparedzamas lietas.

Vai mūsdienās kultūras, mākslas un mūzikas vidē ir vieta eksperimentiem, jo ​​viss ir saistīts ar naudu, budžetu, budžeta samazinājumiem utt. Eksperimenti var būt riskanti, un lielām institūcijām varētu nebūt vēlmes pēc šādas pieejas.

Mēs redzam, ka mūsdienās dažas iestādes rīkojas piesardzīgi. Bet domāju - kamēr vien mēs varam no tā izvairīties, mums vajadzētu censties. Ir daudz veidu, kā kaut ko reklamēt. Piemēram, mums ir programmas, kurās ir ļoti izvērsts mūsdienu skaņdarbs, kas tiek apvienots ar īpaši slavena solista uzstāšanos, un biļetes tiek izpārdotas.

Ir daudz veidu, kā joprojām prezentēt laikmetīgo mūziku tā, lai cilvēki nāktu, maksātu par biļetēm un patiesībā piedzīvotu īpašu vakaru, jo viņi redzēs kaut ko tādu, uz ko citādi, iespējams, nebūtu iegādājušies biļetes, un viņi būs patīkami pārsteigti.

Ir daudz veidu, kā to īstenot, un mums vajadzētu censties izvairīties no pārāk drošas pieejas. Protams, vienmēr spēlē lomu ekonomiskie faktori. Jūs nevarat būt pārdroši katrā programmā, bet tas ir veselīgs līdzsvars. Un tas ir patīkams izaicinājums atrast šo līdzsvaru.

Orķestris organizēja darbnīcu jaunajiem komponistiem, kur tika uzaicināta Annija Anna Zariņa un tapa šis skaņdarbs. Bieži kaut ko tādu veidojat vai arī tā bija vienreizēja iespēja? Kā teicāt, ir daudz veidu, kā varat atbalstīt jaunos komponistus.

Vienmēr ir bijusi prioritāte dot vietu mūsdienu komponistiem un jo īpaši holandiešiem vai Nīderlandē dzīvojošiem komponistiem. Taču šī meistarklase patiesībā bija pirmā reize, kad mēs to darījām šādi. To atkārtosim arī nākotnē, jo pirmā darbnīca bija diezgan veiksmīga. Pirmkārt, tā ir lieliska iespēja nodibināt attiecības ar jauniem, daudzsološiem komponistiem, piemēram, Anniju. Tas ir arī liels izaicinājums viņiem, jo

​​jaunajiem komponistiem ne vienmēr ir iespēja strādāt ar pilna apjoma simfonisko orķestri. Tas prasa daudz meistarības, jo tas nav tikai par jaunas mūzikas radīšanu, melodijām vai radošām idejām, bet skaņdarba pierakstīšana orķestrim ir tehnisks izaicinājums,

un jums tas ir jāizmēģina un jāļauj kļūdīties, un mācīties jaunas lietas. Tāpēc mēs vēlējāmies izveidot šo darbnīcu, kur komponistiem profesionālā uzraudzībā ir iespēja kaut ko paveikt. Tas ir izdevies ļoti labi, mēs esam ļoti sajūsmināti. Fakts, ka mēs tagad atskaņojam Annijas skaņdarbu, ir liels pierādījums tam, cik veiksmīga darbnīca ir bijusi un cik veiksmīgs ir bijis Annijas sniegums šajā darbnīcā.