5. un 6. novembrī Tallinas ielas kvartālā norisinājās pirmā Rīgas mūzikas nedēļa, kas uz vairākām skatuvēm pulcēja dažādu žanru māksliniekus, divās konferences dienās tikās un par dažādiem tematiem diskutēja mūzikas industrijas profesionāļi no Latvijas un ārvalstīm, showcase koncertos uzstājās pašmāju un citvalstu mūziķi, dažas dienas iepriekš norisinājās arī mūzikas rakstīšanas nometne.

Rīgas mūzikas nedēļas notikumus apmeklēja arī Anete Ašmane-Vilsone, tiekoties un sarunājoties ar organizatori Agnesi Cimušku-Rekki, LMIC džeza eksperti Aleksandru Lini, mūzikas menedžeri un Rīgas mūzikas nedēļas džeza, soula un fanka mūzikas skatuves kuratoru Ēriku Radželi.

"Iespaidu daudz... Kaut arī tās bija tikai divas dienas, pēc tām ir tāda ļoti pilna, bagātīga sajūta un ļoti liels prieks, ka šāda starptautiska notikuma sajūtu, kuru parasti var izjust, piemēram, Brēmenē, tagad varēja gūt arī Rīgā," festivālā gūtās izjūtas raksturo Anete Ašmane-Vilsone.

Pirmā asociācija, dzirdot vārdus "Rīgas mūzikas nedēļa", protams, ir ar Tallinas mūzikas nedēļu. "Asociācijas nav nepareizas, jo Tallinas mūzikas nedēļa notikusi jau septiņpadsmit reižu. Arī Viļņā ir mūzikas nedēļa, ne tik skaļa," stāsta Anete. "Daudz tika domāts par to, kā tajā visā iekļauties Rīgai, un tad nu šis bija pirmais gads."

Par saikni, līdzībām un atšķirībām vairāk stāsta Agnese Cimuška-Rekke, viena no Rīgas mūzikas nedēļas rīkotājām: "Viss ir sācies neticami [labi], un beidzot redzam augļus savam darbam! Vairāk nekā gadu gatavojāmies, un te nu mēs šodien esam!"

Vaicāta, kā radās ideja, ka arī Rīgai vajag savu mūzikas nedēļu – tāpat kā Tallinā, Viļņā un citās pasaules pilsētās, Agnese atklāj: "Doma un ideja par to, ka mums ir vajadzīgs šāds pasākums, bija jau sen. Bet visu laiku valdīja uzskats, ka tik mazā reģionā jau divas mūzikas nedēļas ir – viena Lietuvā, viena Igaunijā, un ka nevajag arī trešo. Tikām mēs pievērsāmies dziesmu rakstīšanai un organizējām dziesmu rakstīšanas nometnes, lēnām likām klāt izglītojošo sadaļu, un pēdējo divu gadu laikā tas izauga par veselu pilnas dienas konferenci. Sapratām, ka šis formāts kļuvis par mazu, mums vajadzīgs nākamais solis un ka mums pašiem tomēr arī ir vajadzīgs fokuss uz Latviju un tieši šis formāts – mūzikas nedēļa. Tāpēc nolēmām, ka ejam uz to, un – beidzot Rīgai ir sava mūzikas nedēļa!

Mēs atšķiramies ar to, ka visus pasākumus mēģinām turēt vienā lokācijā, jo mums ir ļoti svarīgi, lai pasākums neizšķīst un nepazūd pilsētā. Tīklošanās ir ārkārtīgi svarīga, un sevišķi pirmajos gados tas arī būs tas formāts, pie kura mēs ļoti, ļoti turēsimies.

Vairāk tas ir iedvesmots no mūzikas konferences, kas notiek Ķelnē – arī viņi mēģina turēt visu vienkopus. Tallinas mūzikas nedēļā pasākumi notiek visā pilsētā, bet viņiem jau ir 17 šāda veida pasākumi bijuši – viņi to var atļauties. Bet mums tas unikālais ir tas, ka mēs turam visu vienuviet – gan  koncertus, gan konferenci; mums ir arī āra skatuve.

Vēl mūsu festivāla īpašais akcents ir tas, ka mēs ļoti fokusējāmies uz Baltiju – uz tiem problēmjautājumiem un izaicinājumiem, kas raksturīgi tieši mums kā Baltijas valstij – mazajam tirgum.

Arī visa konferences programma veidota un balstīta uz mūsu aktualitātēm, sākot ar to, kā šobrīd mūzikas industriju ietekmē politiskās norises, kur mēs šobrīd atrodamies mākslīgā intelekta jautājumos, bet šķērsgriezumā – Baltijas valsts mazais tirgus.

Uzaicinot, informējot par to, ka mums būs Rīgas mūzikas nedēļa, neviens nebija jāpierunā tajā piedalīties: bija pat tādi, kuri paši rakstīja mums un teica – hei, mēs gribam būt klāt, mēs gribam piedzīvot pirmo pasākumu! Tas parāda, ka šobrīd interese par Baltiju, par Latviju ir – mums nav tā jārada mākslīgi. Vietējai mūzikas industrijai vienkārši jādod iespēja, tāpēc arī šeit ir dažādu valstu delegāti, lai iepazītu Latvijas un Baltijas mūzikas industriju, veidotu sadarbību. Domāju, ka nākotnē redzēsim labus rezultātus."

Mūzikas nedēļas laikā norisinājās arī Baltijas jauno džeza mūziķu konkurss – Anete uz sarunu aicinājusi konkursa uzvarētāju Sniedzi Kārkliņu, žūrijas pārstāvi Antru Dreģi; tāpat pārdomās dalās arī basists Toms Poišs un Polijas Radio kolēģis Rohs Šečinskis, kas klausījās konkursa finālu.

***

Rohs Šečinskis, Polijas Radio: Vienmēr ir grūti salīdzināt piecas dažādas idejas. Ne tikai projektus, bet arī enerģijas. Bet tas bija žūrijas uzdevums. Man tas bija kā showcase. Es zinu, ka mūziķiem ir svarīgas vietas un balvas, tāpēc jau viņi šeit ieradās, lai prezentētu savu mūziku. Bet man šī vienkārši bija pirmā reize, kad dzirdēju jauniešus no Baltijas valstīm. Un, protams, žūrija sacīja, ka līmenis bija ļoti augsts, bet viņi ir žūrijā... Varu teikt, ka tehniskais līmenis bija diezgan augsts.

Anete Ašmane-Vilsone: Ne tik augsts kā Polijā?

Es negribu salīdzināt, bet varbūt, varbūt, ziniet. Polija ir liela valsts. Mums ir spēcīgas tradīcijas un gandrīz 40 miljoni cilvēku. Tātad mums ir arī daudz labu mūziķu. Bet jebkurā gadījumā ir lieliski, ka Baltijas valstīm ir spēcīga skatuve, un šie jaunieši ir vissvarīgākie, jo viņi ir nākotne. Viņi ir šīs mūzikas, šīs vecās mūzikas, nākotne. Kā dzirdējām, tur nebija tikai džezs, bet mani pārsteidza, ka nedzirdēju nevienu avangarda projektu. Viens basists bija lielisks, viņam bija plaša skaņa, tas bija iespaidīgi. Ceturtajā grupā bija otrais vokāls, bekvokāls, kas, iespējams, bija pat interesantāks par solisti. Skaista, krāsaina balss. Bet kopumā ļoti interesantas piecas grupas.

Vai tu piekrīti žūrijai? Vai arī tu piešķirtu pirmo vietu flautistei Sniedzei?

Esmu tādā ērtā situācijā, kurā man tas nav jādara. Tāpēc es pat nedomāju, kurš mūziķis vai grupa bija labāks. Jo “labāks” – tas ir vārds, kas der sportam, varbūt zinātnei vai kaut kam tamlīdzīgam, bet ne mākslai. Bet šie trīs kungi un dāma žūrijā ir eksperti, tātad, protams, tas nebija viegls lēmums, bet tas ir labs lēmums.

***

Līdzās Anetes reportāžai no Rīgas mūzikas nedēļas nebūs lieki noklausīties viņas veidoto raidījumu "Džeza impresijas", kas izskanēja 1. novembrī un kurā par tobrīd vēl tikai gaidāmo pirmo Rīgas mūzikas nedēļu stāstīja Ēriks Radželis, Toms Rudzinskis un Elvijs Grafcovs.