Tikko no Tallinas festivāla "Jazzkaar" atgriezusies mūsu kolēģe Anete Ašmane-Vilsone. Ar viņu tad arī tiekamies otrdienas "Pārmiju" sarunā, kurā Anete atklāj savus iespaidus par redzēto, dzirdēto un piedzīvoto šajā festivālā.

"Jazzkaar" festivāls Tallinā, kas šogad svinēja jau 36. dzimšanas dienu, ir viens no vecākajiem mūzikas festivāliem Igaunijā un visā Baltijā. "Jazzkaar" programmā ir gan pasaulē pazīstamākie džeza mākslinieki, gan igauņu džeza mūziķi – jaunie talanti un arī tie, kas savu vārdu starptautiski jau ir pierādījuši.

Anete Ašamane-Vilsone: Festivālam "Jazzkaar" ir ļoti sena vēsture – tas notiek kopš 1990. gada, un tas ir nepārtraukti noticis visus šos gadus un kļuvis par vienu no Baltijas vadošajiem festivāliem. Līdz šim biju bijusi uz tā atsevišķiem koncertiem, un arī šogad, protams, biju tikai uz divām dienām – 22. un 23. aprīli, lai gan tajās dzirdēju sešus koncertus. Piedzīvoju pat nedaudz vairāk, jo, jau ierodoties festivāla galvenajā norises vietā Telliskivi kvartālā, satiku gana daudz latviešu, jo latviešu jaunie mūziķi Tallinā studē diezgan lielā skaitā. Spēlēja tāds ansamblis, kur bija pieci, seši studenti, un puse no viņiem bija latvieši. Tā ka latvieši ir visur: gan Brēmenē, gan Tallinā, gan visur citur. 

Liene Jakovļeva: Telliskivi kvartāls - tas ir kas līdzīgs mūsu Tallinas ielas kvartālam?

Tā ir vieta Tallinā, kur kādreiz bijusi gana liela rūpnīcas teritorija – blakus ir arī dzelzceļa sliedes, un tagad tur ir gan dažādas kopstrādes telpas un uzņēmumi, gan joprojām norit būvniecība un top kaut kas jauns; ir arī kafejnīcas, restorāni, bāri un dažas kultūrvietas, kurās notiek koncerti. Un tādu ir izvēlējies arī festivāls "Jazzkaar". Jo, kā man intervijā teica arī festivāla mākslinieciskā vadītāja Anna Erma, kuras interviju tuvākajā laikā dzirdēsim "Klasikā", Tallinā ar vietām šādam festivālam nav nemaz tik viegli, jo visas zāles, kas ir vai kas tiek būvētas, paredzētas līdz 500 klausītāju vietām, ar kurām, lai festivāls būtu pelnošs, ir drusku par maz. Bet šajā kvartālā ir divas zāles, kur tu caur festivāla teritoriju izej un esi no vienas otrā, un tad tā visa vakara garumā arī plūsti.

Tu pieminēji latviešus, kuri studē Tallinā. Vai kaut kādā veidā Latvija tiek pārstāvēta arī šī festivāla programmā?

Šogad tomēr nē. Un to mēs savukārt Brēmenē runājām ar igauņu dziedātāju Kadri Vorandu, ka latvieši, lietuvieši un igauņi diezgan kūtri viens otru aicina uz saviem festivāliem. Tie ir atsevišķi gadījumi, un vienojāmies, ka vajadzētu tomēr biežāk. 

Tu jau vairākkārt esi pieminējusi Brēmeni, un zinu, ka Brēmene parādīsies arī citās dienās tavās programmās. No Brēmenes taisnā ceļā devies uz Tallinu?

Jā, lidojums bija Tallina – Amsterdama – Brēmene. Uz Brēmeni devos, lai pirmo reizi apmeklētu lielāko Eiropas džeza forumu – izstādi un gadatirgu "jazzahead!", kurā Latvija piedalās jau devīto gadu. Tad nu arī es beidzot uz turieni devos, un tas galvenais iemesls, protams, bija tāpēc, ka šis bija pirmais gads, kad Baltijas mūziķi uzstājās festivālā "Clubnight" ietvaros. Baltijai bija atsevišķa vieta mākslas centrā ar trīs koncertiem – Igaunija, Latvija un Lietuva, no mums tur uzstājās Matīsa Čudara trio, bet bija vēl daudzi notikumi un daudz interviju. Vienu reportāžu mēs jau dzirdējām "Džeza impresijās", bet materiālu vēl ir daudz.

Un tas noteikti ir tāds notikums, kas vienlaikus ļauj arī saprast, ka tā džeza pasaule visu kontinentu kontekstā tomēr ir gana maza. Jo jau pirmajā dienā, ieejot "jazzahead!" teritorijā, vēl nebiju tikusi līdz Latvijas stendam, kad satiku, piemēram, Kenetu Dālu Knudsenu no Dānijas, kurš viesojies Latvijā. Bija vēl daudzas citas tikšanās. Pasaule šādos notikumos sašaurinās. 

Vai Tallinā bija tikai koncerti un muzicēšana?

Bija arī tikšanās ar mūziķiem, un vienu no tādām ierakstīju – tā būs dzirdama rīt, "Pārmiju" sarunā: tā ir intervija ar Maiklu Līgu un Bilu Lorensu. Abi ir no labi zināmās grupas "Snarky Puppy", kas pagājušajā gadā uzstājās arī Latvijā, bet pandēmijas laikā izveidoja savu duetu un uzstājās festivālā.

Bet pārsvarā – jā, tas ir festivāls ar ļoti intensīvu programmu katrā vakarā: piemēram, 22. aprīlī bija veseli četri koncerti. Pirmais noteikti bija liels un gards kumoss visiem, kam patīk brīvais džezs, improvizācija un tamlīdzīgas lietas, jo uzstājās trīs sitaminstrumentālisti: Kristians Lilingers no Vācijas, kas dzīvo Berlīnē, Arkādijs Gotesmans – leģendārais lietuviešu perkusionists un komponists, arī pedagogs, dzejnieks un režisors, un visleģendārākais no viņiem laikam ir Krestens Osgords – bundzinieks, improvizators, multiinstrumentālists no Dānijas. Trīs sitaminstrumentālisti – tas izklausās gana intriģējoši un īpaši, bet šis nu tiešām bija tas notikums, kur varēja pārliecināties un baudīt to džeza brīvību un improvizāciju, kad neviens īsti nezina, kas notiks tālāk. Krestens kā īsts performators lika lietā ne tikai savu bungu komplektu, bet arī tuvumā esošos puķu podus, akmentiņus un visu, kas bija pa rokai...

Vairāk – ierakstā.