11. un 12. maijā ar ekskluzīviem koncertiem Rīgā viesojas pasaulslavenais latviešu maestro Andris Nelsons un viņa vadītais Bostonas simfoniskais orķestris, bet soliste ir starptautiski pazīstamā latviešu vijolniece Baiba Skride.

"Klasika" piedāvā ierakstu no preses konferences, kas tika rīkota par godu šim notikumam, un te arī Andra Nelsona atbildes uz dažiem žurnālistu jautājumiem.

Visupirms par to, kur diriģents meklē atelpu un rod līdzsvaru un harmoniju saspringtajā radošajā ikdienā. 

Andris Nelsons: Restartēju sevi, nodarbojoties ar Austrumu cīņām – tekvondo. (..)

Kā Austrumu cīņu māceklis esmu sasniedzis otrās pakāpes melno jostu, par ko man ir prieks. Kāpēc to saku? Ne tāpēc, ka gribu lielīties! Tas man ir palīdzējis rast balansu starp savu fizisko un mentālo ķermeni.

Mēs lielā mērā varam ietekmēt to, kā mēs dzīvojam, kā mēs ēdam, kā mēs guļam – tas ir kas tāds, kas ir nepieciešams. Jebkurā nozarē jābūt skaidram prātam, lai varētu skaidrāk un patiesāk pateikt, to, ko mēs gribam paust. Es atradu veidu, kā varu radīt sev balansu. Tas rada disciplīnas sajūtu. Un mūzika palīdz, tā dod enerģiju. Jo vairāk atdodu enerģiju koncertā, jo vairāk to saņemu atpakaļ," stāsta An

Jūsu koncertos būs cilvēki, kas Šostakoviču dzirdēs pirmoreiz, bet būs arī tādi, kuri vienmēr par visu interesējas, klausās ierakstus. Tagad, kad iznācis Bostonas simfoniskā orķestra ierakstu cikls ar Šostakoviča simfonijām – ko šiem cilvēkiem, kuri varbūt jau daudzkārt paspējuši to noklausīties – ko tu viņiem vēlētos pateikt? Varbūt viņi gaidīs to pašu, kas ierakstā, bet dzīvē skanēs pavisam, pavisam citādi? 

Katrs koncerts ir mazliet savādāks, to pašu skaņdarbu atskaņojot kaut desmit reizes no vietas, atmosfēra var mainīties. (..) Atmosfēra zālē ietekmē tempa izvēli, mūzikas atmosfēru, fantāziju. Katru dienu gribas kaut ko savādāku, iet līdzi spontanitātei. Profesionālisms, koncertzāle, atmosfēra – tas vienmēr būs kaut vai minimāli, bet savādāk. Arī katra publika rada citu atmosfēru zālē. Apzināti vai neapzināti.

Savulaik jūs pats esat piedzīvojis to, ka jums daudzi mūsu Latvijasx talanti pasnieguši roku. Cik jūs pats esat gatavs sevi ziedot jauno talantu apmācībai?

Es vēl pats meklēju savu skolotāju! (Smejas.) Jā gan – man tik daudzi diriģenti ir palīdzējuši saprast kaut ko par mūziku, un jebkura pieredze, kaut vai sarunas ar savas nozares pārstāvjiem rada to fantāziju un sapratni par pasauli, idejām, dziļumu. Tāpēc

esmu ļoti priecīgs par piedāvājumu kļūt par Diriģēšanas katedras vadītāju Tenglvudā. Tagad būs jau otrā vasara, kad pasniegšu diriģēšanu. Man tas ir kas jauns un mazliet... amizants. (Smejas.) (..)

Kādiem komponistiem pēc Šostakoviča turpmāk veltīsiet uzmanību?

Šajā sezonā triju nedēļu laikā atskaņojām visas Bēthovena simfonijas. Nākotnē spēlēsim gan Čaikovski, gan Brāmsu, arī jaunos komponistus. Džona Viljamsa jauno klavierkoncertu. Būs gan amerikāņu klasika, gan Eiropas klasika.

Ļoti, ļoti interesanti ir klausīties un redzēt, kā komponisti dažādos kontinentos, ar dažādu izcelsmi, skatās uz pasauli. Kā viņi reaģē uz to, kas notiek šodien. Tāpēc esam ļoti atvērti jaunajai mūzikai.

Bet, protams, svarīgi ir, kā mēs piedāvājam to publikai, kā mēs pasniedzam to, lai publika spētu salīdzināt un saprast, ko komponisti caur savu moderno valodu mēģina pateikt. 

Bostonas simfoniskajam orķestrim ir bagāta vēsture ar daudziem pirmatskaņojumiem. Mums ir plāni spēlēt gan klasiku, gan romantismu, gan ekspresionismu, gan jauno mūziku no dažādām kontinentiem, gan piedalīsimies dažādos festivālos, būs ieraksti un tūres. Visi ļoti laipni aicināti uz Bostonu, kur ir sena koncertzāle, bet ar brīnišķīgu akustiku! Nākamreiz, kad būsim Rīgā, ceru, ka būs jauna koncertzāle. Koncerts notiktu tur, bet preses konference un bankets – Operā.