17. februārī pulksten 20 multimediju telpā Digital Art House gaidāma pirmizrāde teātra antiutopijai "Pēdējais cilvēks", kas tapusi pēc Džordža Orvela romāna-antiutopijas "1984" motīviem.

Vinstons Smits dzīvo totalitārisma, kontroles un pakļaušanās laikmetā. "Karš ir miers, brīvība – verdzība, nezināšana – spēks". Vai ir iespējams mīlēt šādā sabiedrībā? Vai arī mīlestība ir postoša? Smitam būs jāpretojas valsts iekārtai, jāpievienojas pagrīdes organizācijai un jāsaprot, kā mīlēt, kad apkārt viss ir tikai par naidu.

Režisors Antons Kiseļus romāna notikumus pārveidojis galvenā varoņa dialoga un pārdomu formātā. Izrāde ir dzīvā dramatiskā teātra, sarežģītas videomākslas, ar kuru mijiedarbojas aktieri, modernās elektroniskās mūzikas un performances elementu sintēze. "Pēdējais cilvēks" ir izrāde par katru, kurš nepārstāj uzdot jautājumus. Galvenokārt - uzdot jautājumus sev.

Izrādes komandā ir režisors Antons Kiseļus, scenogrāfe Jeļizaveta Sidorova, videomākslinieks Valentīns Siļčenko, komponists Aleksandrs Žedeļovs, horeogrāfs Dmitrijs Gaitsukevičs. Antona Kiseļus sarakstīto lugu tulkojusi Inta Jakovļeva.

Lomās redzēsim Ediju Zalaku, kurš atveidos Vinstonu Smitu, Džūlijas lomā - Marika Šmukste, bet O'Braina lomā būs Mārtiņš Vilsons, ar kuru plašākā intervijā jau šobrīd tiekamies "Klasikas" studijā. 

Mārtiņš Vilsons: Es būšu tas ļaunais, smaidīgais tips O’Brains. Vispār man kļuva diezgan jocīgi, kad man pateica, lai padomāju par Orvelu un problēmām, kuras viņš risina. Bija diezgan jocīgi to visu klausīties, jo nodomāju – nu, kāpēc? Mēs tomēr dzīvojam tādā laikā, kad nepieciešama gaisma. Kaut kas gaišs, lai dotu kaut ko radošu! Bet tad, kad sāku mēģināt un darīt....

Liene Jakovļeva: Grāmatu izlasīji? 

Nē. Ir dažādi aktieri. Ir tie, kuri vāc visu iespējamo informāciju, kas par to ir nepieciešams, un ir tādi, kuri par pamatu ņem konkrēto materiālu. Es laikam piederu otrajiem.

Un šis materiāls bija uzrakstītā luga.

Jā, to uzrakstījis Antons Kiseļus, kurš ir arī režisors. Viņam ir pāri 30, un man jau ar režisoriem iet visādi. Ir tādi, kurus pieņemu uzreiz un esmu ar mieru darīt visu. Un ir tādi, pret kuriem izturos ļoti rezervēti. Bet Antonu es uzreiz pieņēmu. Viņš ir ļoti jauks cilvēks! Arī viņu dzīve mētājusi dažādos veidos un variantos: viņš strādājis Igaunijā, krievu teātrī, bijis arī Abhāzijā, arī krievu teātrī, arī Mhatā iestudējis izrādes, bet GITIS bijis kā pasniedzējs. Pēdējā darbavieta viņam ir Rēzeknes "Joriks". Izrādes producents ir Edijs Zalaks, un tā nu mūsu pirmajā sarunā Antons sēdēja un skatījās uz mani – laikam skenēja. Un tad sapratu, ka laikam esmu viņam iepaticies. Antons ir ļoti kluss un mierīgs. Kad pirmoreiz tikāmies, neslēpu, ka man pret krievu valodu un Krieviju attieksme šobrīd ir īpaša – man ir tāda negribēšana to visu darīt. Un tas arī ir ļoti labi saprotams. Viņi arī to tā kā saprata, pieņēma, bet neko neteica, lai gan Atons runā tikai krieviski. Labi, es šo valodu zinu, varu kontaktēties. Bet izrāde, protams, būs latviski. 

Runa ir par Džordža Orvela leģendāro darbu: izrādās, ka pasaulē tas ir viens no visbiežāk aizliegtajām grāmatām, un tā tas bijis arī padomju laikā. Vai tu arī piederi tiem, kas kādreiz šo grāmatu slepeni lasījuši?

Jā, izlasīju to ļoti sen lasīju: biju jauns un traks, un neattiecināju to uz sevi, kaut gan sapratu, ka zināma taisnība tur ir. Bet tagad, kad mums ir perfekts piemērs no Krievijas, kā tas notiek, arī mani šis darbs un tajā risinātās problēmas uzrunā. Nesaprotu, kā Orvelam tas izdevies, ka viņš to visu paredzējis jau četrdesmitajos gados – tas ir kaut kas fenomenāls! Jo to, ko tagad dara esošais Krievijas Valsts prezidents, kā mēs sakām – kara noziedznieks… Viņam ir sajūta, ka viņš dzīvo pareizi! Un Orvels to ir paredzējis. Viņš šajā darbā rāda, kā mainās cilvēka psihe. Kā paši cilvēki to maina, un pēc tam, kad tiek pie varas, viņi maina citus. Mācos tekstu, kas nav viegls: katrā teikumā atklājās varas būtība – tas, kāpēc cilvēki ir tādi, kādi ir. Viss tiek pasniegts, ka "mēs gribam tikai labu". Nu, tieši tā, kā tagad Putins!

Režisori, teātra, mākslas un mūzikas radītāji savos darbos tiecas meklēt aktualitāti. Šeit tā pati nāk pretī. Teksts dažbrīd ir biedējošs. "Nebūs citas uzticības, kā tikai uzticība partijai. Nebūs citas mīlestības, tikai mīlestība pret Lielo Brāli. Nebūs smieklu, vienīgi triumfāli smiekli par sakautu ienaidnieku. Nebūs mākslas, rakstniecības, zinātnes."

Šī konkrētā teksta mums izrādē nav. Izrāde mums ir par trīs cilvēku attiecībām un to, kā viņi tiek pārveidoti un kas ar viņiem notiek. Lai O'Braiens savervētu Vinstonu, ko spēlē Edijs Zalaks, viņš tik perfekti izliekas par brālības locekli, un viss, kā viņš to pasniedz, jāsaka, ka tam arī var noticēt. Un tas cilvēks, kurš manī klausās, uzskata mani par nenormāli gudru un viedu, tādu, kurš iet ar viņu. (..) Viņš saka arī tā: ja kādreiz ķeceris kāpa sārtā, pārliecināts par savu taisnību un lepojās ar to, kamēr viņu dedzināja, mēs tā nedarām. Mēs, pirms izsitam viņam smadzenes, pataisām to cilvēku par savējo, un tad viņu nošaujam.

Tev daudz jaunu tikšanos šajā iestudējumā. 

Mana sieva mani ir nedaudz ietekmējusi, viņa saka - esi atvērtāks, tu nekad nezini, kad tas var atgriezties pie tevis citādā veidā. Es tā arī mēģinu tagad dzīvot. 

Pirmā izrāde ir 17. februārī. Interesanti, ka Orvels savam romānam sākotnēji esot gribējis dot tieši šo nosaukumu - "Pēdējais cilvēks" jeb "Pēdējais vīrs Eiropā", taču beigās izvēlējies "1984". Jūs atgriežaties pie sākotnējās idejas.

Jā. Arī izrādes beigās mums ir teksts, kurā galvenais varonis saka: "Es palieku cilvēks. Viņam saka – paskaties uz sevi, pēc kā tu izskaties. Noskrandis, zaudējis 25 kilogramus, tavi mati ir tādās šķipsnās... Ja tāds ir pēdējais cilvēks, tad labāk tādam nebūt.

Lai jums veiksmīgs šis neparastais ceļš neparastajā vietā! Galu galā katrs jauns notikums jau ienes kaut ko jaunu gan visā mūsu kultūrvidē, gan jūsu sirdīs un dvēselēs! 

Mēs maināmies! Paldies!