Laikā, kad ierastās teātru sezonas noslēguma tradīcijas ir mainījušās, Dailes teātris no 12. jūnija Vasaras dārzā sešus vakarus organizē koncertus divās daļās “Sezonas pieslēgums”.  Idejas autori - aktieri Artūrs Skrastiņš un Lauris Dzelzītis, kuru izvaicājam "PārMijās". 

Ar vairākiem koncertiem Dailes teātra vasaras dārzā 12., 13., 16., 17., 18. un 19. jūnijā mākslinieki aicina spert soli prom no ieilgušās dīkstāves: "Kā teicis teātra dibinātājs Eduards Smiļģis - "tādas likstas dēļ jau neiesim viesības atcelt!", tāpēc ar smiekliem un dziesmu dosimies pie saknēm, lai atgrieztos nopietnībā pie bitēm."

Lauris Dzelzītis: Uzreiz teikšu - Smiļģis mūžam dzīvs!

Signe Lagzdiņa: Vai, kamēr jūs bijāt visi prom, tās lielās leģendas, tai skaitā Smiļģis, nav kaut ko samainījuši vietām šeit, ēkā, un vai visu var uzreiz atrast?

Smiļģis jau visu laiku te mutuļo - te noplok, te uzplaiksnī. Šis arī ir tāds jauns sākums. Pasaulē notiek jūtamas pārmaiņas. Vienmēr jau mēs tiekam līdz kaut kādai kritiskajai masai gan dabā, gan sabiedrībā, un pēc tam kaut kam neizbēgami ir jāmainās. Galvenais, lai notiek dabiskā kustība pa apli, bet tai nāk klāt arī vertikāle. Domāju, arī Smiļģis tam piekristu. Šī ir arī laba iespēja parādīt sevi, no kā tad esi taisīts.

Kad viss ir gludi, viss ir vienkārši, nav grūti būt labam. Šis ir radošuma laiks. Man ļoti patīk šādi brīži dzīvē, kad vētra aplauž sausos zarus.

Visi jumti noārdīti un tagad jāceļ jauni.

Un mēs tagad arī burtiski raujam jumtu nost - gan tiešā, gan arī pārnestā nozīmē. Viss sakrīt, un šīs pārmaiņas visiem nāks par labu.

Kā tulkojat jēdzienu "pieslēgums"?

Lai kāds būtu statuss - dīkstāve vai ļoti liela aktivitāte, jebkurā brīdī ir vienkārši jāpieslēdzas.

Mēs jau arī pat vasarā, sezonas noslēgumā, neatslēdzamies no teātra, to jau no sevis izdzīt ārā nekādā veidā nevar - tu vienkārši uzņem spēkus nākošajai sezonai, bet te jau visu laiku iet ar tādiem pārrāvumiem, un mēs pat nezinām, ko īsti Kultūras ministrija lems. Visu laiku viss mainās, un tev ir jābūt pieslēgumā - tādā stand by režīmā.

Kāds būs "Sezonas pieslēgums" - aura, programma, noskaņojums?

Tur ir vieta brīvai improvizācijai - nav šeit stingru rāmju, kā jau katrā šādā pasākumā, kas no mūsu burvīgā bijušā kolēģa Harija Spanovska vārda tagad mazliet transformējies. Viss plūst, viss mainās.

Arī katram aktierim šis ir sevis izvērtēšanas laiks - lai saprastu, kur viņš ir, kāpēc viņš ir, un kas ir tas, ko viņš varēs dot šim jaunajam laikmetam.

Vai jums ir atbilde pašam par sevi?

Labs jautājums. Teikšu tā - lai runā darbi.

Šodien vakarā beidzot Dailes teātrī atkal ienāks skatītāji, draugi, paziņas, līdzjutēji. Kāda būs jūsu un arī pārējo aktieru loma?

Loma ļoti vienkārša - būt kopā ar viņiem.

Dziesmas?

Tās nav mana stiprā puse, no tām es ļoti veiksmīgi mēģinu pabīdīties malā - ja zinu, ka to kāds var izdarīt labāk, es to nedaru.

Teksti?

Izklaides žanra virzienā, pinot kopā radikāli atšķirīgas tematikas. Tā būs mans. Vieglas demagoģijas un ironijas deva, un milzu veiksmes gadījumā - arī kaut kas no humora.

Vai varat atklāt, kas jums ir pacilājošākais mūzikas numurs, kas Dailes teātrī būs vasaras terasē?

It kā nedrīkstu teikt - ka nedabūju pa kaklu no Skrastiņa, bet - jā, man ir viens daiļdarbs, gan ne latviešu mēlē. Ieskanēsies kaut kas no Eimijas Vainhausas.

Vai arī bitēm būs kāda loma šajā notikumā?

Pats teātris jau tagad ir viena liela bišu māja! Tās saimnieko šeit uz jumta. Teātris tāds asāks un tajā pašā laikā saldāks kļuvis.

Man gribas tagad pirmo medu pamēģināt no tā bišu stropa.

No vienas puses jau ļoti ērti - uzvelc kostīmu, grimētavā uzvāri tēju, kāp augšā pie bitēm, aprunājies, paņem pāris tējkarošu medu, pasēdi, paklausies zumzināšanā un dodies.

Vai ir vēl kādi ceļavārdi tiem, kuri "Sezonas pieslēgumu" skatīsies uz vietas?

Mīļie, es jūs apskaužu! Tas tiešām būs ekskluzīvi. Mums ir seši vakari, 50 cilvēki, tātad - pat trešā daļa nesanāk no viena koncerta Lielās zāles skatītāju skaita.

Enerģētika no skatuves būs tieši tāda pati, bet to uzņems tikai piecdesmit...Es gribētu būt šo cilvēku vietā.