Otrdienas "Pārmijās" tiekamies ar Latvijas Nacionālā baleta vadītāju Aivaru Leimani, un mūsu sarunas iemesls - Luija Žozefa Ferdinanda Herolda baleta "Veltīgā uzmanība" jauniestudējums, kura pirmizrāde notiks jau 10. novembrī.

Jauniestudējuma sakarā ar savām atziņām pievienojas arī baleta mākslinieki Sabīne Strokša un Antons Freimans. Sarunas turpinājumā – par jauno baleta sezonu un gūtajām atziņām starptautiskajā konferencē.

**

Liene Jakovļeva: "Veltīgā uzmanība" bija pirmā izrāde, ar ko vispār sākās baleta dzīve mūsu zemē. Bet jums, Aivar, ne jau tikai pirmizrāde uzmanības lokā: tikko atgriezāties no kāda nozīmīga, regulāra un neiztrūkstoša notikuma – ikgadējās baleta konferences. Kas šobrīd baleta pasaulē aktuāls un svarīgs ne vien Latvijā, bet visā Eiropā un pasaulē?

Aivars Leimanis: Jā, tā ir ikgadējā konference Positioning Ballet, kurā satiekas ļaudis no nozīmīgiem teātriem – gan no Parīzes un Vīnes, gan Oslo un Helsinkiem, gan daudziem, daudziem citiem. Šoreiz bija tikai Eiropas pārstāvji, jo parasti dalībnieki ir no visas pasaules. Bet tas nenozīmē, ka problēmas ir mazākas, un pamatjautājumi bija vairāki: baleta kompāniju vieta opernamu struktūrās, kopražojumi, un trešais – problemātiskās izrādes: ko darīt tām.

Vai mūsu Baltais nams, kurā zem viena jumta apvienojam abas trupas, esam izņēmums, vai arī tādi Eiropas teātros ir vairākums? 

Struktūras ir ļoti dažādas. Amsterdamā [abām trupām] ir pilnīgi atsevišķs budžets, atsevišķs mārketings, administrācija: tas ir pilnībā nodalīts – tikai skatuve ir viena. Tad ir mūsu modelis, kur ir draudzīga līdzāspastāvēšana. Ir, protams, teātri, kuros ir nepārtraukta cīņa, kurš to deķi uz savu pusi aizvilks. Un ir diemžēl arī tādi teātri, kuri ar baletu aizbāž caurumu operas repertuārā. Un bija runa arī par kopražojumiem: ko veidot ar līdzīgām skatuvēm, līdzīgu domāšanu, līdzīgu struktūru. Jo izrādes kļūst arvien dārgākas un dārgākas, un ir ļoti neizdevīgi tās taisīt vienam pašam teātrim – izdevīgāk ir tās taisīt kopā, dalīties. Piemēram, mūsu nākošā pirmizrāde ir "Kazanova". To taisām mēs paši, bet izrādi uztaisīja arī Anglijā, un tagad tā iet pa riņķi četrās Amerikas baleta kompānijās. Protams, vēl ļoti nozīmīgs bija jautājums par problemātiskajiem baletiem. Jau ar "Bajadēru" bija problēmas saistībā ar etniskajām un nacionālajām tēmām. Bet tagad no skatuvēm tiek ņemts nost "Korsārs", jo tur galvenā varone Medora ir verdzene. Es gan īpaši tam negribētu piekrist, jo galu galā "Korsārs" ir balstīts [Džordža Gordona] Bairona grāmatas motīvos. Tad pārrakstīsim arī grāmatu? Pārzīmēsim vecmeistara darbus? Un kāpēc tieši baletā pēkšņi kaut kas tik kardināli jāmaina?

Vai tiek skarta arī tēma par krievu mūzikas izmantošanu baletos? Vai arī par to jūs vispār nerunājāt? 

Par to mēs runājām pirms gada. Ukraina pati par sevi, bet Lietuvā un Polijā netiek spēlēti nekādi krievu komponistu darbi.

Jūs tomēr nākam pretī skatītājiem. 

Nedomāju, ka Čaikovskis, kurš miris pirms simt gadiem, pie šīs situācijas ir vainīgs.

Atgriežoties vēl pie draudzīgās līdzāspastāvēšanas. Jūs to teicāt ar smaidu, bet tas taču tā realitātē arī notiek pie mums, šeit, Latvijas Nacionālajā operā un baletā. Vai jūtaties novērtēti no publikas, no kritikas?

Nu, diemžēl baleta kritikas Latvijā nav kā tādas... Bet no publikas, protams, jūtamies ļoti novērtēti, un domāju, ka sniedzam tai pretī ārkārtīgi interesantus iestudējumus. Jo es jau teicu: mēs iestudējam "Pēru Gintu", un pēc mums to iestudē Vīnē un Cīrihē. Iestudējam "Drakulu" pirmie Eiropā pēc Austrālijas, un pēc mums to dara Helsinki un Varšava. Tagad "Veltīgā uzmanība". Tā iet visos lielākajos pasaules baletos.

Ja nu esam nonākuši līdz šīs nedēļas pirmizrādei "Veltīgā uzmanība"... Šo laikam tomēr par kopražojumu nevar saukt, kaut tai ir daudz citu interesantu un līdz šim nebijušu nosacījumu. Tas ir jūsu iestudējums, bet ar spēkiem no malas?

Neviena cita izrāde pasaulē, man šķiet, netiek tā uzraudzīta kā "Veltīgā uzmanība" – lai nebūtu ne mazāko atkāpju kostīmos, dekorācijās, horeogrāfijā. Un es pat zinu vienu ļoti slavenu dejotāju, kura kaut ko ir izmainījusi Variācijā, un viņai līdz mūža beigām ir liegts izpildīt Aštona horeogrāfiju!

Tātad esam nonākuši arī pie Frederika Aštona vārda – pie šī lielā vārda, lielās personības. Tiem, kuri nedzirdēja mūsu "Sarunas pirms pirmizrādes", kur kāda skaidrība tika ieviesta: tātad šis ir viņa horeogrāfiskais risinājums izrādei, kas tagad būs uz skatuves. Bet jūs pats, Aivar, šajā izrādē esat dejojis 1978. gadā, un tas bija kaut kas pilnīgi cits, vai ne? 

Jā, tas bija Oļega Vinogradova iestudējums. 

Un savu lomu dejojāt pie pilnīgi citas mūzikas, pie pilnīgi citas partitūras. 

Jā, ir Herteļa mūzika, un ir Herolda mūzika…

Vairāk – audioierakstā.