Pirmdien, 24. novembrī, Latvijas Radio 1. studijā skanēs programma "Pasaules radīšana" / La création du monde", kurā solists būs "Klasikas" šī gada rezidences mākslinieks, saksofonists Aigars Raumanis. Viņa izlolotajā programmā skanēs franču komponistu mūzika, kas radusies 20. gadsimta 1. pusē. Jau šobrīd ar mākslinieku tiekamies plašākā sarunā.

Aigars vienmēr rūpīgi pēta skaņdarbu rašanās laiku un komponistu dzīves ceļus: "Visi trīs komponisti piedzīvoja gan Pirmo, gan Otro pasaules karu. Liekas, ka tas ir visbriesmīgākais laiks vēsturē, bet viņu mūzika ir tik gaiša, priecīga! Skaidrs, ka kaut kādā ziņā tas ir eskeipisms no apkārt valdošajām briesmām. Viņi raksta humorpilnu, dzīvespriecīgu mūziku, lai gan mazliet ieslīd arī melanholijā, bet tā nav dziļa traģika. Ir tikai objektīvas skumjas, bet visam pāri – prieks, dzīvesprieks, interese par mūziku.”

Programmas nosaukums aizgūts no Dariusa Mijo opusa altsaksofonam un lielam ansamblim La création du monde, blakus tam būs virtuozais Žaka Ibēra Kamerkoncerts saksofonam un vienpadsmit instrumentiem. Lai arī šie darbi mēdz būt saksofonistu repertuārā un ir saksofona spēles apguves procesā ļoti nozīmīgi, koncertos tie bieži neskan. Uzticams sadarbības partneris šo darbu atskaņojumā Aigaram būs Valsts kamerorķestra Sinfonietta Rīga ansamblis diriģenta Normunda Šnē vadībā.

Duetā ar pianisti Hertu Hansenu uzmirdzēs franču komponistes Polas Morisas tēlainais miniatūru cikls Tableaux de Provence / "Provansas gleznas", Latvijā maz zināms impresionistisks skaņdarbs, kas tiks iemūžināts Latvijas Radio 3 "Klasika" koncertā un tiešraides ierakstā.

Ieva Zeidmane: Koncerta nosaukums "Pasaules radīšana" aizgūts no Dariusa Mijo darba, bet domāju, ka arī tev pašam šis koncerts būs tāda kā savas pasaules radīšana, jo tieši tu esi šo programmu izlolojis.

Aigars Raumanis: Neapšaubāmi, tā ir tāda franču pasaules radīšana, jo visi komponisti aktīvi darbojušies 20. gadsimta pirmajā pusē Francijā. Un tā ir arī tāda saksofona pasaules radīšana, jo visi šie darbi ir absolūtā zelta klasika saksofonistiem! Šos solo skaņdarbus ir spēlējis jebkurš klasiskais saksofonists, un ir ļoti svarīgi šo klasiku parādīt arī pārējiem, jo man šķiet, ka lielākā daļa cilvēku nav dzirdējuši šos darbus.

Patiesi: klasika tā ir, bet nemaz tik bieži neskan!

Man šķiet, to apvij tāda pedagoģiski hrestomātiskā stigma, jo visi šo repertuāru apgūst vai nu mūzikas vidusskolā, vai nu akadēmijas pirmajos kursos. Un tad tā sajūta ir tāda – ai, nu, tie jau tādi ieskaišu skaņdarbi. Bet tā ir ļoti skaista mūzika, kas jārāda arī ārpus izglītības iestādēm!

Ieskaišu mūzika – vai tādā  ziņā, ka sarežģīta, vai tādā ziņā, ka par vieglu, lai to spēlētu nobriedis profesionālis?

Tāpēc, ka tā ir sarežģīta, un arī tāpēc, ka tajā ir viss, kas nepieciešams, lai kārtīgi apgūtu saksofonu. Tāpēc visi šim repertuāram iet cauri. Domāju, ka tieši šo skaņdarbu hrestomātiskā aura bijusi galvenais iemesls, kāpēc tos tik bieži neatskaņo. Jo gan Polas Morisas, gan Žaka Ibēra darbi ir tiešām brīnišķīgi! Reizēm domāju – ja tie būtu uzrakstīti kādam citam instrumentam, teiksim, vijolei vai čellam, tie noteikti būtu daudz populārāki. Turklāt arī fakts, ka saksofons akadēmiskajā mūzikā nav populārs, šo mūziku kaut kā ir nobīdījis malā. Tāpēc savā rezidences laika koncertā Latvijas Radio 3 "Klasika" vēlējos izcelt saksofona klasiku.

Tātad tu esi laimīgi ticis vaļā no ieskaišu sajūtas, un vēlies šos skaņdarbus izcelt saulītē?

Jā, jo man tiešām ļoti patīk šie skaņdarbi! Tie ir gan harmoniski, gan melodiski, tie ir ļoti skaisti un interesanti. Un arī šo darbu sastāvi ir ļoti jauki. Žaka Ibēra Concertino rakstīts saksofonam un 11 instrumentiem. Tas ir kā liels kameransambļa darbs, lai gan tiek pozicionēts kā solo ar orķestri. Iespēja nospēlēt ar orķestri šo darbu ir retajam! Negribu samelot, bet man šķiet, ka pēdējā reize, kad šis darbs skanēja Latvijā, bija pirms gadiem piecpadsmit, divdesmit gadiem. Tāpēc ir skaisti "izvilkt" ārā šo daili vēlreiz. Publiski.

Liela kameransambļa sajūta. Bet diriģents tomēr vajadzīgs?

Diriģents noteikti ir vajadzīgs arī Mijo skaņdarbā "Pasaules radīšana", jo tas ir vēl lielāks ansamblis – 18 cilvēki, un "Sinfonietta Rīga" ir ideāls orķestris šai programmai: viņi ir izcili kamermūziķi. Šī kompozīcija nav lielā simfoniskā mūzika, taču tas ir ļoti smalks, intīms darbs saspēles ziņā, un diriģents visam palīdz.

Vairāk – audioierakstā.