Pirmdien, 8. septembrī, Latvijas Radio 1. studijā Latvijas Radio 3 "Klasika" rezidences mākslinieks, saksofonists Aigars Raumanis kopā ar domubiedriem pirmoreiz Latvijā pilnībā atskaņos amerikāņu komponista Terija Railija  (1935) opusu "In C", kurā mūziķiem dota absolūta brīvība sastāva izvēlē. Tamdēļ Aigars aicinājis savu draugus un kolēģus, kopskaitā 16, piepildīt šo seno sapni.

Par gaidāmo notikumu uz sarunu aicināti Aigars Raumanis un LR3 "Klasika" producente Anna Veismane, kura stāsta arī turpmākajiem kamermūzikas koncertiem, kuros dzirdēsim arī otro šī gada rezidences mākslinieci - dziedātāju Anniju Kristiānu Ādamsoni.

Aigars Raumanis: Amerikāņu minimālisms man ir ļoti tuva tēma, un visi man tuvi komponisti - gan Railijs, gan Glāss, gan Reihs, bet šis skaņdarbs jau kādus septiņus vai desmit gadus draugu kompānijās ir uzpeldējis.

Visi zina šo skaņdarbu, neviens to nav spēlējis, un visi grib to spēlēt. Man liekas, to nospēlēt ir daudzu manas paaudzes mūziķu sapnis.

Kad Radio man teica, ka varu spēlēt, ko vēlos, man likās - gribu spēlēt šo. Tā arī mums izdevās to noorganizēt.

Šis skaņdarbs ir neparasts arī ar to, ka tā partitūra ir ietilpināma vienā lapā.

Aigars Raumanis: Partitūra ir vienā lapā, bet apraksts ir divās lapās. Un apraksts ir ļoti svarīgs - kā īsti ir jāspēlē skaņdarbs. Esmu atradis daudzus ierakstus, kuros mūziķi, šķiet, nemaz nav izlasījuši komponista norādījumus.

Protams, skaņdarbs ir brīvā, atvērtā formā ar tikai 53 taktīm, frāzēm, kuras var spēlēt un atkārtot, cik reižu pats mūziķis grib, līdz ar to arī mūziķu skaits ir brīvs.

Skaņdarba garums var būt no 45 minūtēm līdz pusotrai stundai. Redzēsim, cik ilgi mums izdosies Radio studijā. Ir kārtīgi jāizlasa, ko komponists ir uzrakstījis, kā viņš iedomājas - cik motīvi skan reizē, kāda dinamika, kā notiek saspēle. Visiem iesaistītajiem mūziķiem esmu nosūtījis aicinājumus, norādījumus un uzsvēris, ko komponists ir vēlējies ar šo skaņdarbu.

Kāds ir viņa vēstījums? Kas Railijam ir svarīgi šī darba atskaņojumā?

Aigars Raumanis: Filozofiskais uzstādījums ir pats svarīgākais, jo Railijs šo skaņdarbu ir rakstījis 1964. gadā, kad Amerika un Eiropa sāk savu filozofisko skatienu pavērst uz Austrumiem. Viņus interesē Austrumu kultūra, reliģijas, filozofiskie virzieni. Laiks nav lineārs - no punkta A uz punktu B -,  svarīgs ir process, kas notiek pa vidu, līdz ar to šo procesu viņš mēģina pierakstīt šajās 53 taktīs. Katrs mūziķis no sākuma līdz beigām nonāk citādāk.

Mēs it kā spēlējam vienu skaņdarbu, bet katram ceļš no pirmajai frāzei līdz pēdējai atšķiras.

Aprakstā ir arī specifiskāki norādījumi gan par to, kurās oktāvās spēlēt norādītos motīvus, gan kā tie var saslēgties savā starpā. Šurp nākot man radās asociācija ar šo skaņdarbu, ka tas ir kā dzīvas šūnas. Mēs katrs veidojam šo dzīvo organismu, un kāds katram tas organisms veidojas, spēlējot ar sevi un ar citiem - tur izveidojas vesela flora un fauna.

Visiem jāspēlē vienā tempā?

Aigars Raumanis: Jā, visi spēlē vienā tempā.

Īstenībā to Terijs Railijs atrisināja tikai pēc pirmatskaņojuma. Stīvs Reihs viņam ieteicis, ka varētu pielikt stabilu pulsu, vai tās ir klavieres vai kāds sitaminstuments,  kas satur visus kopā, lai visi aptuveni vienā tempā spēlētu šos motīvus.

Anna Veismane: Patiesībā diezgan precīzā tempā. Būs trīs sitaminstrumentālisti ar "klikiem" ausīs, kas turēs pulsu, kas ir tiešām būtiski.

Vai tiešām Railijam nebija nekādu mājienu, ko viņš gribētu, kas to atskaņo? Tikpat labi to var atskaņot tikai trīs mūziķi.

Aigars Raumanis: To var atskaņot jebkāds skaits mūziķu. Viņš raksta, ka ideālā variantā to atskaņotu 35 mūziķi, bet var būt arī 10 vai 100.

Railijs arī aicināja iekļaut elektroniskos instrumentus, kas mums būs, lai radītu to pasauli ne tik akustisku, lai būtu arī elektroniskie elementi.

Tad mūziķis kļūst par aranžētāju vai instrumentētāju?

Aigars Raumanis: Mūziķis kļūst par daļu no komponista. Ir interesanta tēma, ko pēta daudzās Eiropa augstskolās, kas saucas “komprovizācija” jeb kompozīcijas un improvizācijas apvienojums, kad partitūra ir atvērtā formā - vai tā ir grafiska, vai tikai ar motīviem. Tad arī pats mūziķis kļūst par komponistu improvizējot.

Kas noteica instrumentu izvēli šim koncertam?

Aigars Raumanis:

Instrumentu izvēle balstījās draudzībā. Es aicināju savus draugus un cilvēkus, ar kuriem man šis rezidences gads ir saslēdzies.

Ir cilvēki, ar kuriem esmu bijis studijā, cilvēki, ar kuriem ir bijuši studijas koncerti, un cilvēki, kas spēlēs koncertos, kurus Latvijas Radio ieraksta. No februāra koncerta esmu aicinājis “Berči kvartetu” un klarnetisti Alisi Gavari, tie ir klasiskāki instrumenti. Ir mani kolēģi no Rīgas Saksofonu kvarteta, un vēl būs trīs sitaminstrumentālisti - Uģis Upenieks, Reinis Tomiņš un Miķelis Dzenuška, kurš spēlēs ļoti interesantu instrumentu - ksilosintu, kas ir elektroniskā marimba. Ir vēl stīgu instrumenti - ģitārists Miks Akots un koklētāja Līga Griķe, pie taustiņiem Herta Hansena un Aigars Reinis. Šādā sastāvā neesmu atradis ierakstu šim skaņdarbam. Protams, kokle paver jaunas iespējas, jo citi nav to darījuši.