Šogad Latvijas Jaunā teātra institūta rīkotais festivāls "Homo Novus" svin savu 30. dzimšanas dienu. Gaidot festivāla norises septembrī, laiks līdz svinīgajam brīdim tiks pavadīts spraigi un radoši, un viens no jaukiem un izzinošiem akcentiem ir sadarbībā ar Latvijas Radio 3 "Klasika" rīkotais sarunu cikls "Pārbūves. Sarunas par laikmetīgo teātri Latvijā". Šajā ciklā kopā ar dažādiem viesiem tiks runāts par laikmetīgās skatuves mākslas dzīvi gan pagātnē, gan tagadnē.

Cikla pirmajā izlaidumā – saruna ar diviem viesiem, kuriem bijusi centrālā un būtiskākā loma "Homo Novus" dzimšanā": ar režisoru un pasniedzēju Pēteri Krilovu un dramaturģi, režisori, aktrisi, Pētera skolnieci Ilzi Olingeri.
 
Henriks Eliass Zēgners: Laikmetīgā teātra vēsture Latvijā nav nemaz tik skaidri definēta un cītīgi pierakstīta. Pēteri, kā īsti sākās "Homo Novus"?

Pēteris Krilovs: Tur bija ļoti daudz apstākļu. No vienas puses festivāls radās par spīti apstākļiem, kādi mums bija, veidojot jauno teātri Daugavpilī, par spīti nabadzībai teātra un kino nozarēs. No otras puses mums radās nepieciešamība pašapliecināties jaunizveidotajā Daugavpils teātrī – tieši latviešu trupai: gribējām pierādīt, ka teātris nav tikai lokāls, provinciāls pasākums vienā pilsētā, bet ka tas ir arī starptautiski konvertējams. Tā mums radās ideja par festivālu. Tā ka festivāls radās par spīti. Par spīti – tas ir vārds, kas izsaka festivāla mērķi.

Paturpini, lūdzu – par spīti kam?

Pēteris Krilovs: Apstākļiem, kādos mēs bijām! Jo no vienas puses nebija skaidras nākotnes sajūtas un prognozes par to, kas ar mums varētu notikt nākotnē; arī par ceļu, ko ejam teātra jaunajā trupā, kas izveidojās Daugavpilī, kaut gan trupa faktiski jau tolaik sadalījās uz pusēm – daļa aktieru aizgāja uz Rīgu, daļa – palika Daugavpilī. No otras puses – es biju pedagogs, man bija jau nākošais kurss, tā saucamais Karamazovu kurss, kas vēlāk kļuva par Jaunā Rīgas teātra kodolu, un man kā pedagogam ļoti interesēja aktieru izglītību pilnveidot tā, lai tā būtu tiešām starptautiski konvertējama, lai mēs varētu saprast, ka neesam lokāli, ka nedarbojamies tādā mazā pašdarbības pulciņā ar kaut ko, bet ka varam sarunāties, savienoties, salīdzināties ar citiem – kaut vai ar tuvāko kaimiņvalstu studentiem. Tā ka no mana viedokļa tas faktiski bija izglītības projekts. Vēlāk tas labā nozīmē ļoti veiksmīgi tika aizmirsts, jo – ja tas visu laiku būtu tikai izglītības projekts, tas nebūtu tik vērtīgs. Bet mēs tobrīd centāmies, lai izglītību paceltu pilnīgi jaunā līmenī.

Ilze Olingere: Ja tev ir liela ideja, pat pārdroša un bezkaunīga, arī bez naudas un modernām tehnoloģijām, viss ir iespējams. “Homo Novus” pirmsākumos modernākās tehnoloģijas bija faksa mašīna un kopējamā mašīna. Nereāli, vai ne?

Jaunais sentimentālisms

Kāda jums abiem bijusi loma festivāla organizēšanā?

Pēteris Krilovs: Es biju festivāla direktors. No paša sākuma – 1995. gada. Ar Baibu Tjarvi, kas ir šī festivāla otra radītāja gan teorētiskā, gan arī menedžmenta ziņā un visādi citādi, sadalījām savus pienākumus. Jo, lai veidotu festivālu, mums vajadzēja kādu organizāciju, kas to tur savās rokās. Baiba bija Latvijas Jaunā teātra institūta direktore, un es biju "Homo Novus" direktors – kā prezidents un premjerministrs. Tā apmēram sadalījām šīs lomas. 

Ilze Olingere: 1995. gadā biju aktrise, vēlāk kļuvu par sabiedrisko attiecību menedžeri, preses cilvēku. Jaunā teātra institūtā bija atbildīga par sakariem ar presi. 

Pēteris Krilovs: Bet mums jau vēl bija tāds starpfestivāls – "Homo Alibi", un tu biji viena no tā dibinātājiem. 

Ilze Olingere: Jā gan, biju vainīga, ka tapa festivāls "Homo Alibi", jo 1997. gada festivāls "Homo Novus" bija tik veiksmīgs, ka mums šķita, ka nedrīkst zaudēt to pacēlumu, ka ir kaut kas jāizdomā arī nākamajā gadā, ka nevar gaidīt divus gadus līdz nākamajam festivālam, un tā radās festivāls "Homo Alibi", kas pulcēja mazāku loku ar viesiem no kaimiņvalstīm. Mans lielākais sasniegums – biju pirmā, kura uz Latviju uzaicināja Jevgeņiju Griškovecu: pirmo reizi Latvija uzzināja par viņu un to žanru, kas, manuprāt, ieguva diezgan lielu popularitāti Latvijā, arī Jaunajā Rīgas teātrī tas izpaudās izrādē "Latviešu stāsti". Šo žanru tobrīd nodēvēja par jauno sentimentālismu. Tāds viena cilvēka dokumentālais teātris, kas šobrīd ir visaptverošs, un bija tāds – oho, var arī tā! Ka uznāk viens cilvēks uz skatuves un vienkārši stāsta savu stāstu.

Pēteris Krilovs: Bet tas nebija stand-up, tas bija pilnīgi kaut kas cits.

Ārprāts, svētki un skābeklis

Pēteri, kas tolaik veidoja tavu izpratni par to, kas ir laikmetīgais jaunais teātris? Vai tā bija arī Baltijas kolēģu pieredze Lietuvā, Igaunijā? Kas bija galvenie impulsi?

Pēteris Krilovs: Ar Ilzi nesen tieši runājām, ka mums ļoti jāpateicas teātra kritiķei Silvijai Radzobei: viņa strādāja ar Daugavpils kursa studentiem un ļoti cītīgi, ar lielu entuziasmu un pašaizliedzību veda studentus uz Viļņu. Bija braucieni uz veiksmīgām viesizrādēm vai arī uz lietuviešu teātra spožiem darbiem. Bijām arī Tallinā; ar nedaudz cilvēkiem biju arī Pēterburgā. Redzējām, kas notiek kaimiņvalstīs. Tolaik Latvijā bija tāds "Baltijas teātru pavasaris", kas drusku tā kā sāka klibot, tam arī nebija naudas, un mums bija kaut kāds salīdzinājums, kā vispār festivāls izskatās un kā to varētu darīt.

Man pie tam bija ļoti būtiska pieredze, jo astoņdesmitajos gados vēl padomju režīma rāmjos piedalījos Augusta Sukuta vadītā festivāla "Arsenāls" tapšanā un dzimšanā. Pie pirmā festivāla darīju diezgan daudz, un arī turpmāk Augusts mani vienmēr uzaicināja uz kādiem darbiem. Sapratu, ka uz dullo, no nekā, var uzcept kaut ko foršu! Ka tas ir iespējams, ka tas nav kaut kāds ārprāts. Kaut gan principā tas bija ārprāts, jo naudas mums nebija nemaz, teātris bija ļoti, ļoti, ļoti neapgādāts. Kad Ilzes kurss 1993. gadā beidza studijas ar spožu izrādi "Velni" un viņiem tā kā vajadzēja kļūt par profesionāla teātra aktieriem, Kultūras ministrija bija aizmirsusi budžetā ielikt naudu šim teātrim kā repertuāra teātrim, kuram būtu paredzēts kaut kāds budžets. Budžets mums bija nulle. Bet vienalga – izdomājām, kas jādara.

Ilze, kāda bija tava loma festivāla dzimšanā? Un vai tev arī tas atmiņās ir palicis kā ārprāts, kā Pēteris saka?

Ilze Olingere: Pilnīgi noteikti tas bija ārprāts un tie bija svētki... (Smejas.) Tādi fundamentāli, nereāli svētki. Es biju epicentrā, jā. Toreiz strādāju Daugavpils teātrī, spēlēju slavenajā izrādē "Velni", kas izvērtās par leģendām apvītu fenomenu – manifestu Latvijas telpā pilnīgi noteikti. Ko nozīmēja festivāls "Homo Novus"? Tas nozīmēja milzīgu devu skābekļa – veselu skābekļa balonu, ko grūti šobrīd iedomāties un salīdzināt.

Šķietami tas notika tik sen, bet vienlaikus arī varbūt ne tik sen, bet laiks ir tik ļoti mainījies. Mēs toreiz skatījāmies ārzemju izrādes videokasetēs ļoti sliktā kvalitātē maza televizora ekrānā, daudzreiz tās bija pārkopētas, tur knapi varēja saskatīt, kas īsti notiek. Un te pēkšņi uz Daugavpili atbrauc studentu teātri no vairākām kaimiņvalstīm, un tas, ko viņi rādīja, un tas, kā mēs sazinājāmies un sadzīvojām kopā, un svinējām, bija tik vareni, ka atvēra pilnīgi citas durvis, vārtus un logus uz pasauli, un tas arī pilnīgi noteikti mainīja to sapratni, kāds var būt teātris. Tas bija tā reāli apjaust, ka teātris nav tikai valsts subsidētā māja, ēka, lielā skatuve vai mazā zāle, bet viss ir iespējams – tiešām iespējams!

Pēteris Krilovs: Mums kaut kā uzreiz bija skaidrs, ka festivālu vajag taisīt globālā, tēlainā vidē. Pieaicinājām scenogrāfus, slaveno Moniku Pormali ar saviem kolēģiem, faktiski studiju biedriem – viņa Daugavpils teātra apkārtni pārveidoja par pilnīgi citu vidi! Viņa pārkrāsoja, piemēram, parku pie teātra, teātri, baznīcu – atjaunoja tās liepu parku, pārkrāsojot par bērziem. Un visi, kas festivāla pirmajā dienā nāca uz Daugavpils teātri, pēkšņi nokļuva bērzu birzī… Visas lietas bija pārkrāsotas par bērziem, bija visādas instalācijas, tur bija arī akcijas uz ielām, bet pats galvenais, ko mēs izdarījām – radījām unikālu pasākumu Daugavpilī.

Teātrī strādājām ļoti lokālā korpusā. Bija arhitektoniski un akustiski laba lielā zāle, bet tā bija pilnīgi nabadzīga, noplicināta, arī apkārt esošā infrastruktūra bija bēdīga. Bija arī mazā skatuve un baletzāle, kuru festivālā lietojām kā skatuvi, bet Daugavpils teātra mājas otrā pusē bija deju zāles ansambļiem un kora nodarbībām. Arī bibliotēkas komplekss bija ļoti liels. Ulmaņlaikiem tā bija diezgan neparasta iecere – tāds multikulturāls centrs, bet durvis starp visiem šiem centriem vienmēr bija ciet. Mēs panācām, ka festivāla laikā visas durvis tika atvērtas!

Atceros to sajūtu, ka eju gar durvīm, kas vienmēr bija ciet – un pie tam tā smagi ciet, ar piekaramajām atslēgām vai aizbāztiem dēļiem, un nu viss bija vaļā. Klīdām, bieži vien pat pazudām tajās telpās. Tas bija tāds gandrīz vai simbolisks notikums, ka kultūras centrs – Daugavpils Vienības nams – nav izolētas telpa, bet gan tāds telpu virknējums. Kad nu viss bija vaļā, tas bija brīnišķīgi. Tur notika meistardarbnīcas. 

Precīzi definēts virziens

Ilze, varbūt ir kāds stāsts, atgadījums vai avantūra, kas tev ir atmiņā no pirmā festivāla? Kas tev to raksturo?

Ilze Olingere: Pirmais festivāls visvairāk saistīts ar personīgām atmiņām, vairāk ar "Velnu" izrādi un tām ballītēm, svinēšanu kopā ar studentiem un jaunajiem aktieriem no ārvalstīm. “Homo Novus” nedēļā es spēlēju divās vislaikmetīgākajās Latvijas teātru izrādēs, Māras Ķimeles “Rutes grāmatā” JRT (ar fantastisko Aijas Zariņas veidoto telpu) un “Velnos” Daugavpilī. Braucu ar vilcienu uz Rīgu un atpakaļ, saslimu, spēlēju piecas stundas garos “Velnus” ar augstu temperatūru un piedzīvoju to, ko var saukt par katarses mirkļiem uz skatuves. Tāda nedaudz lielība. Tas bija nereāli, ka mums piederēja tā māja, mēs saimniekojām lielajā Vienības namā, un bija sajūta, ka saimniekojam visā Daugavpilī!

Pēteris Krilovs: Tur jau bija vēl tāda akcija: jaunie teātra kritiķi, kas bija Silvijas Radzobes kursā un kas tagad ir vadošie kritiķi Latvijā, izdeva ikdienas avīzi, kuru drukāja un tiražēja turpat uz vietas. Tajā bija recenzijas par iepriekšējā vakarā nospēlētajām izrādēm. Jau nākošajā dienā! Tas viss notika festivāla ietvaros. Faktiski bez naudas. Bet pilnīgi mistiskā veidā dabūjām no Pasaules brīvo latviešu asociācijas 3000 latu, un tā mums bija milzīga nauda – liels atspaids.

Domājot tieši par jēdzienu “laikmetīgais teātris”, kas festivālam "Homo Novus" ir vienmēr sekojis līdzi un diezgan labi to apzīmējis – vai tolaik, veidojot festivālu, jums bija prātā šis pats apzīmējums, vai tomēr bija kāds cits konceptuāls vadmotīvs? 

Pēteris Krilovs: Tas ir drusku Dieva brīnums, bet mums izdevās festivāla formulu izveidot pat vēl pirms paša pirmā festivāla, turklāt ārkārtīgi precīzi. Tas nostrādāja tā, ka mums pēc tam nebija jāstostās, ja kāds mums prasīja, kas tas ir par festivālu. Vienmēr bija precīzi definēts virziens – mēs meklējam izrādes, kas ir nevis gados jaunu režisoru veidotas, bet veidotas ar jauniem izteiksmes līdzekļiem, izrādes no nekonvencionālā teātra, kas nav pakļauts kādam repertuārteātra stilam vai manifestam.

Lai gan "Homo Novus" vairāk pazīstams kā Anšlava Eglīša romāns, īstenībā tas ir Romas Senātā iekļuvušo neaprobēto senatoru apzīmējums. Tie, kuri tur iekļuvuši pa sētas durvīm. Sak, kas tas tāds ir? Ā, tas ir homo novus, nav ko pret viņu nopietni izturēties, jo viņš nav aprobējies, viņš nav konvencionāls. Mēs arvien meklējām šādas izrādes.

Rietumos mūsu definīciju un šo virzienu ļoti ātri uzķēra, mēs kļuvām ļoti mīļi starptautiskajām teātra organizācijām. Mūs ļoti atbalstīja, un jau uz otro vai trešo festivālu pie mums brauca pulkiem kritiķu, teātra speciālistu. Bieži vien bija tā, ka kritiķu bija vairāk nekā aktieru no ārzemju teātriem... Parasti jau tās izrādes cilvēku ziņā bija mazskaitlīgas. Un sešdesmit, septiņdesmit kritiķi, speciālisti, menedžeri un producenti – tas festivālam "Homo Novus" bija pilnīgi normāli.

"Tas taču nav teātris!"

Kā jums abiem šķiet – vai laikmetīgā teātra definīcija arī pēc šiem trīsdesmit  gadiem joprojām ir aktuāla, vai tomēr laikmetīgā teātra loma ir mainījusies?

Pēteris Krilovs: Lai Ilze stāsta, jo viņa strādāja ilgāk par mani. Es no festivāla aktīvās darbības aizgāju 2003. vai 2005. gadā, bet Ilze vēl ilgāk tur darbojās.

Ilze Olingere: Tas ir fenomenāli, bet festivāls "Homo Novus" ar nejauši radušamies nosaukumu un definīciju, kuru apzinājāmies, jo mīlējām to robežpārkāpēja un izlēcēja lomu – tas trīsdesmit gadu laikā nav mainījies! Varbūt tā ir tā atslēga, kāpēc festivāls joprojām ir dzīvs un joprojām pastāv – ka tas atbilst sākotnējam uzstādījumam: tas aicina kopā robežpārkāpējus, izlēcējus un tos, kas ir gatavi riskēt un iet nevis meinstrīma ceļu, bet meklēt savu valodu un izteiksmes veidu. Šajā ziņā domāju, ka viss ir kārtībā. 

Protams, pasaule ir ļoti mainījusies un turpina mainīties. Šobrīd jautājums ir cits – kas šodien ir teātris vai laikmetīgais teātris, jo tā robežas tik ļoti saplūst kopā ar visiem citiem mākslas veidiem, medijiem, dažādiem tehniskiem līdzekļiem un formām. Viss var būt teātris! Vārds "teātris" brīžam jau šķiet novecojis, tā vietā mēdzam lietot jēdzienu "performatīvās mākslas".

Pēteris Krilovs: Mūsu teātra tēlam ļoti palīdzēja 90. gadu beigu latviešu teātra kritikas vidējā attieksme pret mums – pret festivālu un daudzām izrādēm, ko mēs atvedām uz Latviju. Ļoti populārs bija lozungs: "Nu, tas taču nav teātris!" Un tas mūs tieši iedvesmoja! Ā, jūs šito saucat par ne-teātri?! Tad mēs šito vēl vairāk vedīsim, lai pierādītu, ka tas ir teātris, un tāds tas arī būs!

Diemžēl drusku vīlos pats savās prognozēs: kad 2001. gadā bija Rīgas 800 gadu jubileja, festivālu saskaņojām ar to – mums tas bija milzīgs, viens no tolaik visdārgākajiem pasākumiem ar ārkārtīgi lielu budžetu, kuru guvām no dažādiem fondiem. Speciāli izvēlējāmies rādīt tādas izrādes, kuru nav teātrī, kurām nav vajadzīga teātra telpa, kuras ir kaut kas ārpus. Tas bija apzināts gājiens ar domu, ka tas uzreiz ļoti ietekmēs latviešu teātri. Ne vella... Tobrīd tas to neietekmēja nemaz. Es vīlos, jo likās – mēs te maļam ūdeni pa tukšo. Bet tagad, kad kopš 2001. gada pagājuši divdesmit četri gadi, beidzot Latvijā teātris ārpus teātra notiek daudz un konsekventi.

Acīmredzot latviešu teātra attīstības dinamika ir atšķirīga no "Homo Novus" uzstādījumiem. Līdzīgi darbojās arī citi – sevišķi Gundega Laiviņa, Zane Kreicberga un pārējās [“Homo Novus” kuratores]. Mums vēl bija Beka Bergera, kura atnesa pavisam jaunus virzienus. Viņa ļoti labi pazīst Eiropas teātri un sasauca daudzas sev pazīstamas un ļoti interesantas trupas – no vienas puses, tie bija tādi margināli mākslas paveidi, tās nebija ar tādu milzu virsuzdevumu. Bet svarīgi ir mērogi – ka var būt grandiozi projekti, un var būt arī istabas teātri vai pat viena skatītāja izrādes. Tas viss parāda teātra milzīgo daudzveidību. Bet domāju, ka pasaulē teātris šodien tāds arī ir, kā "Homo Novus" to pārstāv. Tas ir viss kaut kas.

Meklēt savu īsto skatītāju

"Homo Novus" nav vienīgais spēlētājs laikmetīgajā žanrā. Skatoties plašāk uz Latvijas teātru kultūras vidi – kas ir tie spēlētāji, institūcijas, notikumi, kuros jūs saredzat domubiedrus un līdzīgā noskaņā strādājošus cilvēkus, kas mums visaktīvāk piedāvā laikmetīgo skatuves mākslu?

Pēteris Krilovs: Atbilde ir ļoti īsa. Tādu institūciju – neatkarīgo teātru – mums nav daudz, bet tie, kas ir, ir tādi kā mūsu audžubērni, jo mēs no paša sākuma cīnījāmies ar Kultūras ministriju par neatkarīgo teātru statusu Latvijā, kas bija ārkārtīgi pazemojoši un diskriminējoši. Par Igauniju nerunāsim, tur pret neatkarīgajiem teātriem bija brīnišķīga valsts attieksme, Viļņā bija līdzīgi kā Latvijā, tomēr arī tur bija daudz vairāk neatkarīgo skatuvju, neatkarīgo organizāciju, kas veidoja teātri. Latvijai tās vienmēr bijušas milzīgas cīņas.

Tagad ir daži neatkarīgie teātri, un tie tad arī veido kaut kādu klimatu: viņu eksperimenti bieži vien ir ļoti interesanti. Diemžēl Latvijas kultūras dzīvē valda arhaika, konservatīvisms, kas nenodrošina tiem plašu publiku. Skatītāji viņus tā kā zina, tā kā arī aiziet, bet kopumā tas ir ļoti specifiski. Neatkarīgie teātri ir vide, uz kuras šobrīd balstās jaunā teātra izteiksmes līdzekļi. Lai gan arī akadēmiskajos teātros ik pa brītiņam ir dažādi eksperimenti, tā nav sistēma. 

Ilze Olingere: Un iztālēm no Amerikas gribētu piebilst, ka mans novērojums ir šāds: mūsdienu laikmetīgais teātris un arī Latvijas laikmetīgais teātris kļūst aizvien sociāli aktīvāks un festivāls "Homo Novus" pēdējo gadu desmitu pilnīgi noteikti pievēršas dažādu sociālo grupu vajadzībām un atbalstam. "Homo Novus" pirmsākumi – tas bija vairāk cits laiks, ar lozungu "Māksla mākslai", kurā mūsu vēstījumi bieži bija sociāli aktīvi, jo mēs paši bijām sociāli aktīvi savās domās, bet tas nebija tik tieši.

Ja šodienas "Homo Novus" salīdzinām ar citiem festivāliem, man prātā ir salīdzinājums ar festivālu "Lampa" Cēsīs vai "Demokrātijas festivālu" Kuldīgā. Tiem varētu būt tā pati auditorija. Protams, ir arī mūzikas festivāli, kuri pievēršas dziļākām dzīlēm – vai tās ir dzīles mūzikā, filozofijā, dabā, politikā, mēģinot saprast to laiku, kurā mēs dzīvojam. Varbūt tas ir kopsaucējs.

Domājot par to, ka "Homo Novus" vienmēr skatās uz priekšu un domā par jauno – kāds ir jūsu novēlējums festivālam trīsdesmitajā dzimšanas dienā?

Pēteris Krilovs: Tas ir ļoti vienkāršs: lai festivāls turpina veiksmīgi piesaistīt arvien jaunu skatītāju loku. Nevar teikt, ka jaunatne – vidusskolnieki un studenti – to ignorētu. Tomēr tur vēl jāmeklē lauciņš, kā viņus piesaistīt. Jo atceros pašus pirmos festivālus, kad bieži vien pats laidu publiku zālē, lai norādītu, kur ērtāk var apsēsties. Ar laiku sapratu, ka es sejā pazīstu pusi no šīs publikas – tie ir tie cilvēki, kurus šis festivāls interesē, un tā ir tik ārkārtīgi priecīga atziņa, ka tu saproti, kam tu strādā! Pie tam tie nebija teātra cilvēki – tas bija kāds sociālais slānis, kuru mēs nepārzinājām. Un es novēlu, lai "Homo Novus" turpina šo sociālo slāni uzrakt dziļāk un meklēt savu īsto skatītāju.

Ilze Olingere: Jūtu, redzu, ka teātris no tiešiem sociāliem un pat plakātiskiem vēstījumiem jaunās formās atgriezīsies pie spēles ar impulsivitāti, psiholoģiju, emocionālo un intuitīvo iedarbību. Lai top spēles māksla jaunos veidos!