Kopradīt var ar komandas biedriem, vietām, lietām un citām parādībām. Ko nozīmē koprade, kā tā izpaužas teātrī un kāpēc to ir svarīgi praktizēt, sarunu ciklā  "Pārbūves" stāsta režisore un dramaturģe Krista Burāne, teātra māksliniece un dramaturģe Laura Stašāne un teātra mākslinieks Artūrs Čukurs.

Teātra mākslinieku aprindās bieži nākas dzirdēt, ka festivāls "Homo Novus" ir kā skola, kas daudz mācījusi, daudz parādījusi un iepazīstinājusi ar iepriekš nezināmo. Viens no teātra veidošanas paņēmieniem, kas savus pirmos soļus Latvijas kultūras telpā spēra tieši caur festivālu "Homo Novus", bija koprade. Kā šis paņēmiens atšķiras no ierastajiem teātra veidošanas veidiem?

"Koprades teātris ir ļoti dažāds – tas jau nav tikai vienā formā eksistējošs. Bet es savā praksē, kad veidoju dokumentālus un kopradītus darbus – tie pārsvarā ir veidoti, sadarbojoties ar dažādu kopienu cilvēkiem. Izrādes saturs, vēstījums un arī forma bieži vien izriet no to cilvēku domām, idejām un stāstiem, ar kuriem mēs kopā šo darbu veidojam. Tas ir tas koprades teātra formāts, kurā sadarbojas profesionāla mākslinieku komanda ar neprofesionāliem, pat nevar teikt, māksliniekiem, tādēļ, ka viņi arī nedomā par sevi kā par māksliniekiem, bet tie vienkārši ir dažādu kopienu cilvēki. Bet tas ir tikai viens no virzieniem, kādā koprades darbs pastāv," stāsta teātra un kino režisore un dramaturģe Krista Burāne.

"Zem vārda "koprade" apakšā ir gan līdzdalības teātris, gan arī tas, ko sauc par īpašvietas teātri. Patiesībā tie tiešām ir daudzi teātru veidi. Savā ziņā jau viss teātris ir par un ap kopradi," uzskata teātra māksliniece un dramaturģe Laura Stašāne. "Bet attiecības jau atšķiras. Arī klasiskā formā var teikt, ka režisors sadarbojas ar aktieriem un pārējo māksliniecisko komandu, lai radītu darbu, bet tur visticamāk tās attiecības ir vairāk vertikālas. Kopradē tās ir horizontālas. Turklāt koprades teātri veidot var sākt, nezinot, kāds būs rezultāts. Citās teātra formās rezultāts vienmēr ir jau iepriekš zināms."

Arī teātra mākslinieks Artūrs Čukurs piekrīt, ka jebkura teātra forma kaut kādā veidā atsaucas uz koprades būtību, jo tas tiek radīts, veselai komandai strādājot kopā. "Pēc definīcijas teātris nevar tapt, strādājot vienam. Kaut vai tas mirklis, kurā ir skatītājs, ir zināms kopā radīšanas mirklis. Bet es teiktu, ka koprades teātris ir tas teātris, kurš apzinās, ka tas ir koprades teātris un uzdod jautājumu – kā mēs kopā to radām un ar ko kopā? Man šķiet, ka tas ir tas galvenais, kas atšķir koprades teātri no jebkura cita teātra," uzskata Artūrs Čukurs.

Krista Burāne tic – visi, kas nodarbojas ar koprades teātri, kaut kādā ziņā vēlas mainīt savā apkārtnē izmaiņas.

"Tādā klasiskā formātā mēs varam arī vienkārši taisīt kaut ko tāpēc, ka mums gribas un tādēļ, ka mums ir svarīga kāda estētiska pieredze, ko mēs gribam nodot vai paši piedzīvot. Arī tēmas. Bet kopā radīts, īpašvietas un dokumentālais teātris vienmēr ir par vēlēšanos padarīt kaut ko labāku. Man tā gribētos ticēt," uzskata Laura Stašāne.

Diskusija teksta formātā pilnā apjomā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv.