Festivāla "Homo Novus" vieta un loma Latvijas laikmetīgās skatuves mākslas ainavā

Turpinām sarunu ciklu par Latvijas Jaunā teātra institūta rīkoto festivālu "Homo Novus", kas šogad svin savu 30. dzimšanas dienu, bet šoreiz runājam tieši par "Homo Novus" vietu Latvijas laikmetīgās skatuves mākslas ainavā, tā atstāto ietekmi un pēdām šo 30 gadu garumā un šobrīd.

Henrika Eliasa Zēgnera rosinātajā sarunā piedalās režisors, Liepājas teātra mākslinieciskais vadītājs Valters Sīlis un skatuves māksliniece Katrīna Dūka.

Henriks Eliass Zēgners: Ievadam gribu jums abiem palūgt nedaudz ieskicēt jūsu un "Homo Novus" festivāla attiecību vēsturi. Kā šīs attiecības sākušās, kā esat strādājuši šajā festivālā un kas bijuši svarīgākie notikumi? Varbūt, Valter, varam sākt ar tevi?

Valters Sīlis: Sākuma attiecības bija tādas, ka pirmos festivālus, sekodams teātrim un skatoties teātri ikdienā, vēl biju skolas vecumā un līdz vidusskolas laikam neredzēju, šķiet, nevienu "Homo Novus" izrādi. Manas pirmās izrādes, ko esmu redzējis, ir ap 2003. gadu, tātad pirms 23 gadiem, un tas bija [Ivana] Viripajeva "Skābeklis" un Eimunta Nekrošus "Gadalaiki". Atceros, ka izrāde "Skābeklis", kas notika teātrī "Skatuve", man tikai pa pusei saprotot krievu valodu, turklāt tas bija viņa paša monologs, kuru viņš izpildīja tādā hiphopa veidā, tik un tā atstāja ļoti lielu iespaidu…

Pēc tam, studējot teātra režiju, "Homo Novus" ir viens no maniem iedvesmojošākajiem notikumiem, un savā ziņā "Homo Novus" man neasociējas tikai ar "Homo Novus" – ļoti iedvesmojošs un nozīmīgs, man liekas, bija tā satelītfestivāls "Homo Alibi", un tad vēl bijušas arī vairākas izrāžu programmas, ko veidoja Jaunā teātra institūts tajā laikā, kad es studēju un kas notika sezonas gaitā – tas arī bija vērtīgs brīdis, ka šīs viesizrādes nebija tikai uz īsu brīdi, bet visas sezonas garumā Rīgā varēja redzēt interesantus mūsdienu teātra darbus. Tagad jau tiešām klasiķu darbus,

Strādājot jau festivālā, mans pirmais darbs bija izrāde "Oāze". Tas bija 2009. gadā, tāds proves formāts, kur gribēju izdarīt pilnīgi visu, ko vien iespējams izdarīt, un… man liekas, ar to šajā iespējas brīdī nākas saslimt daudziem, un tā bija tāda ļoti iedvesmojoša neveiksme – tā varētu to apzīmēt. (Smejas.)

Jo cilvēkiem bija tāda reakcija – kas tas vispār tāds ir? Tajā pašā laikā tas ļāva daudz ko pārdomāt, risināt, kāpēc tu to gribi izdarīt un kā tu to pa īstam gribētu izdarīt.

Pirmā sadarbība bija pie Mariano Pensoti ļoti skaistā darbā – es biju aktieris. Bet pirmā profesionālā pieredze bija jau 2007. gadā, un tas festivāls bija ļoti, ļoti iedvesmojošs: tajā brīdī, kad tu tuvojies savu mācību beigām un kas tevi tiešām ieinteresē šajā procesā.

Bet kā režisors esi veidojis diezgan daudz izrāžu festivālā "Homo Novus".

Valters Sīlis: Man bija izrāde "Oāze", pēc tam festivālam bija jubilejas notikums fon Stricka villā, un tur

man bija darbs, kas bija jārada jubilejai "Operācijai "Irākas atbrīvošana" – 10 gadi!". Tā bija ļoti vērtīga pieredze, kā Gundega [Laiviņa] uzdeva uzdevumu: viņa iedeva plašas iespējas, un katrs uz viņas jautājumu reaģēja citādāk.

Tā bija ļoti vērtīga pieredze! Tāpat man bijusi sadarbība ar Jaunā teātra institūtu, bet jā – šie ir tādi ļoti atmiņā paliekoši: "Oāze" un "Operācijai "Irākas atbrīvošana" – 10 gadi" 2014. gadā – tas bija daudz, daudz koncentrētāks un minimālistiskāks darbs. Un pēc – saspēle ar šo festivālu. Bet man arī ļoti patīk vienkārši būt skatītājam.

Katrīna, kā ir ar tevi? Tu esi strādājusi arī kā producente "Homo Novus" festivālā. Un vai es kļūdos, domādams, ka tas bija faktiski darbs, vēl pirms sāki tajā strādāt kā māksliniece?

Katrīna Dūka: Manas attiecības ar festivālu sākās pirms desmit gadiem. Sāku kā brīvprātīgā. Toreiz mācījos Zanes Kreicbergas vadītajā audiovizuālās un skatuves mākslas producēšanas kursā, man liekas, tas bija otrais kurss, kad vajadzēja vākt papildspēkus un meklēt brīvprātīgos.

Līdz tam nemaz nezināju, kas ir šis festivāls, bet es ar lielu pārliecību teicu, ka gribu piedalīties. Redzēju programmā, ka arī Elmārs Seņkovs taisīs jaunu izrādi, un paziņoju, ka man noteikti vajag strādāt ar viņu kopā! To arī beigās dabūju – biju viņam producenta asistente.

Tas bija darbs, kas notika Briāna ielā – tagad, kur Mākslas akadēmijai un Rīgas Dizaina mākslas vidusskolai ir tā kopējā telpa, bet toreiz tā bija pamesta skolas telpa, un tur es pavadīju vairākas nedēļas. Tas bija vērtīgs brīdis, jo redzēju visu festivālu kopumā, bija iespēja strādāt ar Elmāru Seņkovu, un uz nākamo festivālu mani uzaicināja jau kā producenti: tad bija iespēja strādāt ar fantastiskiem ārzemju māksliniekiem.

Liels notikums bija sadarboties ar Drīzu Verhovenu, ar daudziem jaunajiem vietējiem māksliniekiem viņu pirmajos darbos: tad sāku just, cik ļoti iedvesmojošs ir "Homo Novus", ka vairāk vēlos būt mākslinieciskajā mākslinieciskajā pusē, un tad arī Gundega Laiviņa uzaicināja mani pirmoreiz kā mākslinieci tajā piedalīties: tas bija tad, kad tikko sākās pandēmija – 2020. gads, kad daudzi mākslinieki nevarēja braukt uz Latviju ierobežojumu dēļ. Un tad bija tas koncepts, ka vietējo mākslinieku salika kopā ar ārzemju mākslinieku, un viņi kaut kādā hibrīda modelī mēģināja tā mākslinieka darbu realizēt Latvijā. Toreiz sadarbojos ar Rozenu Heidu, kas šogad brauca ar darbu "Pinokio radīšana".

Tālāk bijuši divi darbi festivālā kā māksliniecei, man liekas, esmu izgājusi cauri visam festivālam – sākumā kā brīvprātīgā, tad palīdzējusi pie festivāla veidošanas un tad arī jau kā māksliniece. Parasti visiem saku, ka "Homo Novus" ir tas, kas mani izaudzinājis par to, kas šodien esmu.

Līdzīgi kā Valters, esmu sadarbojusies arī citos projektos ar Latvijas Jaunā teātra institūtu. Festivāls man bijis izcili labs skolotājs!

Kā jūs varētu raksturot, ko nozīmē laikmetīgā skatuves māksla, laikmetīgais teātris un kāpēc tieši laikmetīgais lauks ir būtisks ne tikai jums personīgi, bet arī Latvijas kultūras plašākā mērogā?

Valters Sīlis: Termins, protams, ir plašs. Teātris tiešām ir ļoti vajadzīga māksla, bet tā izgaist.

Tajā pašā laikā ir darbi, kas ļoti iekļaujas vēl joprojām simt gadu vecā teātra konvencijā,

un tad man liekas, ka laikmetīgi darbi tomēr ir tie, kas pārvērtē šo klasisko teātra konvenciju, kas mums ir pierasta, kas mums ir ērta, un atrod veidus, kā ar teātra mākslu var iedarboties vēl visdažādākajos veidos.

Un man liekas, saturiski tas pat ir vēl nākamais jautājums, kā izpaužas, ko runā noteikta veida teātrī. Kā vēl var iedarboties? Kas kļūst no laikmetīga par konvenciālu, pārvēršas jau pierastā un ērtā modelī. Kura ir tā neērtā zona? Vai kur ir tā pārsteidzošā zona?

Man tas pat labāk patīk, ka tas ir piedzīvojums skatītājiem arī tīri formas pieredzē. Kad viņš atklāj: oho, es nezināju, ka šādā veidā teātris uz mani var tā iedarboties!

Katrīna Dūka: Piekritīšu arī Valteram, jo arī man visvairāk interesē, kas teātris vēl var būt. Un tieši tas laikmetīgā teātra vai laikmetīgās skatuves mākslas ietvars tad arī ļauj pieredzēt ne tikai citas formas, cita veida attiecības, bet arī domāt par to, kas var veidot teātri. Piemēram, arī populāri laikmetīgā teātrī strādāt ar neprofesionāļiem, ar kopienām, dažādiem līdzdalības veidiem, un tad tas laikmetīgais iedod mazliet vairāk brīvības, mazliet vairāk vietas eksperimentiem.

Saruna teksta formātā pilnā apjomā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv.