31. oktobrī Rīgas Kongresu namā Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris  programmā “LNSO, Glāss un Bartoks” atkaltiksies ar franču diriģentu Žiljēnu Masmondē, kura vadībā izskanēs Bēlas Bartoka baletsvīta “Brīnišķīgais mandarīns”, mūsdienu franču komponistes Kamillas Pepēnas opuss Inlandsis un Filipa Glāsa Koncerts vijolei, čellam un orķestrim. Solisti - vijolniece Elīna Bukša un čellists Kristaps Bergs. Ar solistiem un diriģentu tikās Ieva Zeidmane.

Žiljēna Masmondē skolotājs Pāvo Jervi raksturojis viņu kā uzcītīgu mākslinieku ar lielisku intelektu un izteiksmīgu muzikalitāti. Trīs sezonas Žiljēns strādājis kā Pāvo Jervi asistents Orchestre de Paris, kas kļuva par nozīmīgu pamatu viņa profesionālajai izaugsmei. Kā viesdiriģents Žiljēns Masmondē sadarbojies ar daudziem Eiropas vadošajiem orķestriem, tostarp Tulūzas Nacionālo Kapitolija orķestri, Lilles Nacionālo orķestri, Bordo–Akvitānijas Nacionālo orķestri, Igaunijas Nacionālo simfonisko orķestri un Lozannas kamerorķestri. 2012. gadā Parīzes orķestris viņu izvēlējās par Radio Classique festivāla diriģentu. Diriģents vairākas reizes ir stājies arī pie LNSO pults, un pirmo reizi tas notika  2016. gadā sadarbībā ar akordionisti Kseniju Sidorovu koncertzālē “Cēsis”.

Žiljēns Masmondē par gaidāmā koncerta programmu:

Vispirms radās doma atskaņot Bēlas Bartoka svītu "Brīnumainais mandarīns". Tas ir īstens orķestra meistardarbs, ļoti sarežģīts, jo teju katra takts ir atšķirīga.

Sākotnēji komponists radīja mūziku pantomīmai, tātad mūzika plūst, sekojot skatuviskajai darbībai, seižetam. Mūzika ir brīnišķīga. Darbs ir par erotiku, par vardarbību, mūzikā jūtam tik daudz emociju un dažādu raksturu. Īstens meistardarbs. To izvēlējos kā pirmo. Tad runāju ar orķestra māksliniecisko padomnieku Andri Pogu, un, domājot par programmas līdzsvaru, viņš ierosināja atskaņot Filipa Glāsa Dubultkoncertu, kas, manuprāt, šeit iederas ļoti labi, jo programmā ir arī trešais darbs, ko radījusi jauna franču komponiste Kamilla Pepēna ar brīnišķīgu, ārkārtīgi krāsainu orķestrāciju.

Mums ir veltījums Glāsa un Džona Adamsa pārstāvētajai amerikāņu repetitīvajai mūzikai, turklāt arī Bartoka darbs ir instrumentācijas meistarstiķis, tāpēc viss labi sader kopā.

Filipa Glāsa Dubultkoncerta struktūra ir ārkārtīgi interesanta. Ir šīs intīmās epizodes, tad atkal orķestris un priekpilnais fināls, dzirdams repetitīvās mūzikas prieks, savukārt otrā daļa ieved transā, tās ir aptuveni 7-8 minūtes mūzikas, ļoti poētiska noskaņa, bet jūtams arī prieks un pulsācija. Manuprāt, šis ir lielisks koncerts, brīnišķīgi solisti, būs labs atskaņojums. Protams, pulsam, ritmam te ir liela nozīme, īpaši finālā, kur ir ātrs vivače temps, šī bīta sajūta. Jūtu prieku šada veida mūzikā un atkārtotajos motīvos.

Jau no pirmajām taktīm ir skaidrs, ka šis ir Filips Glāss?

Jā, šaubu nav. Reizēm Glāsu kritizē par mūzikas vienveidību, ka neesot modulāciju. Bet šis nav tas gadījums, Koncertā ir daudz dažādu krāsu, raksturu un deju. Jūtam dejas ietekmi, sākotnēji šī mūzika rakstīta baletam "Gulbja dziesma". Nākamais solis būtu šo Dubultkoncertu atskaņot kopā ar diviem dejotājiem.

Šajā programmā darbus vieno daudzas saiknes, skaņdarbu tapšanu ietekmējuši citi mākslas veidi, jo īpaši deja.

Trešais opuss šajā programmā ir Kamillas Pepēnas kompozīcija, jo gribam parādīt, ka arī mūzika var nest vēstījumu. Šis darbs runā par globālo sasilšanu, par sabiedrības problēmām. Domāju, ka Latvijā tas skanēs pirmoreiz un klausītāji varēs iepazīt šo jauno franču komponisti, kura, manuprāt, nākotnē sasniegs daudz. Viņas mūzika ir lieliska un pelnījusi, lai par to uzzinātu cilvēki arī šeit, Latvijā. Pepēnas darbs ir kā tilts no franču skaņražiem Debisī un Ravēla uz mūsdienu autoriem, bet tajā arī jūtam dažādus iedvesmas avotus, tostarp amerikāņu minimālistu ietekmi.

Skaņdarba nosaukums Islandsis nāk no franču valodas? 

Nē, nē, tas nav franču vārds. Te runa ir par Arktikas, Antarktikas lielajiem ledājiem, skaņdarba sākumā mūzika attaino šo ledaino sastingumu, auksto ainavu, skaņu gleznas mainās plūstoši, līgani, nemanāmi. Mūzika ir krāsaina, var teikt, ka tā ir skaņu glezna, ainava.

Darbs ir aptuveni 13 minūtes garš, tur dzirdam ne vien šo ledaino ainavu, bet dažbrīd arī ārkārtīgu siltumu. Dzirdam degsmi, bet dažviet arī cerību. Ir divu dažādu emociju balanss.

Tātad šī daļa no "Klimata triloģijas" nav tikai par ekloģisko katastrofu, tas ir arī stāsts par dabas skaistumu?

Tieši tā, un tas ir pilnīgs pretstats Bartoka darbam, kas atspoguļo lielpilsētas džungļus ar skaļiem trokšņiem. Varbūt Bartoks mūzikā portretējis Parīzi, jo pāris gadus pirms "Brīnumainā mandarīna" rakstīšanas viņš viesojās Parīzē, iespējams, viņš šajā mūzikā iztēlojies Parīzi. 20. gadsimta sākumā, protams, jo tagad jau visas lielpilsētas līdzīnās cita citai. Tā nu mums koncertā ir kontrasts starp Bartoka mūzikas mežonīgo spēku un Kamilas Pepēnas plašajām skaņu ainavām.