Festivālā “Sansusī” 9. augustā notika mūzikas teātra pirmizrāde “Velni”, ko sadarbībā ar latviešu māksliniekiem veido mūzikas teātra kolektīvs “Hauen und Stechen” no Berlīnes. Izrāde ir operas “Baņuta” komandas nākamais sadarbības notikums, kas balstīts latviešu teiku un literatūras materiālos. Izrādi veido komponisti Raivis Misjuns un Alise Rancāne, dramaturgs Evarts Melnalksnis, režisore Franciska Kronfota, scenogrāfe Lota Henša. Izrādē piedalās dziedātāji Laura Grecka un Dāvids Ristaus, performante Džīna Līza Maivalde un Āris Matesovičs, kā arī multiinstrumentālists Jēkabs Nīmanis. Izrāde Rīgā būs skatāma 15., 16. un 17. augustā Tallinas ielas kvartālā.

Sarunā tiekamies ar daļu no komandas: komponstiem Raivi Misjunu un Alisi Rancāni, kā arī ar dramaturgu Evartu Melnalksni. Vaicājam par atšķirību starp laikmetīgās mūzikas teātri un laikmetīgo operu un par to, ko katrs sagaida šāda notikumā, sarunas turpinājumā - arī par velnu klātbūtni mūsu kultūrā un mūsos pašos, par to, kā noticis radošais process, veidojot šo izrādi, kā arī piedāvajam iespēju dzirdēt nelielus muzikālus fragmentus no mūzikas teātra izrādei „Velni”.

Evarts Melnalksnis: Laikmetīgas mūzikas teātris ir plašāks jēdziens, kurā mūzika būs svarīga, bet klāt nāk kaut kas performatīvs. Darbība var būt bez dziedāšanas, bet mūzika katrā ziņā ir neatņemama.

Mūsu izrādē „Velni” ir ļoti heterogēns un dažāds muzikālais materiāls, bet ir arī runātais materiāls, tāpēc „mūzikas teātris” droši vien būs precīzāks jēdziens nekā „opera”.

Alise Rancāne: Ja kāds to būtu nosaucis par operu, es ļoti neiebilstu, jo nemaz neievērotu atšķirību. Varbūt man nav īsti skaidras robežas. Ja mēs kaut ko nedaudz pamainītu, varbūt tā būtu opera.

Raivis Misjuns: Manuprāt, tā ir gan kameropera, gan mūzikas teātris, ir abi. Man šoreiz vairāk sanācis strādāt tieši kā ar operas žanru un sarakstīt vairākas ārijas. Man kā komponistam tas ir tuvs žanrs.

Ko jūs kā mākslinieki sagaidāt no laikmetīgās mūzikas teātra izrādes vai operas? Kas jums pašiem ir svarīgi, kam tur noteikti ir jābūt?

Alise Rancāne:

Es laikam joprojām atrodos tādā veco laiku domāšanas stilā, kad man joprojām gribas, lai mani mazliet pārsteidz.

Evarts Melnalksnis: Mani vienmēr interesē, kā mūzika ir savīta kopā ar dramaturģiju. Proti, tas princips, ka, ja mēs izņemtu ārā mūziku, vairs nesaprastu izrādi, līdz ar to vēstījums var būt ļoti dažāds. Varbūt tekstā ir daudz kas jāpasaka, bet varbūt teksta nav vispār. Principā – kā tieši dramaturģija izpaužas mūzikā? No savas prakses un pieredzes varu teikt, ka koncertskaņdarbi, arī izcili koncertskaņdarbi, nenozīmē, ka tie izrādē – operas vai mūzikas teātra izrādē – veiksmīgi darbosies, jo tur ir citi principi. Uz skatuves ir jābūt iekšējai darbībai un tēliem, un biežām pārmaiņām, iespējams.

Raivis Misjuns: Man liekas forši, ja ir iespēja dažādām mākslas jomām satikties, un man patīk iztēloties, ka tur ir liela enerģija.

Mūsu izrādei ir tāda kaleidoskopiska struktūra, un tāpēc man liekas ļoti interesanti, ka šie dažādie žanri var mainīties no viena uz otru un visiem ir iespēja dalīties.

Uz skatuves būs Raivia Misjuna, kurš dzīvajā spēlē kontrabasu, Jēkaba Nīmanis arī ar dzīviem instrumentiem un Alise turpat blakus, tikai ar datoru.

Alise Rancāne: Lielākoties es spēlēju dzīvo elektroniku. Vairākos darbos esmu kā kamermūziķis, un tad spēlēju kopā ar Raivi un Jēkabu. Tas man ir ļoti liels izaicinājums, bet arī aizraujoša pieredze. Ir posmi, kur izmantoju sev pazīstamākas tehnikas - es sekoju līdzi skatuves darbībai un nedaudz improvizētā veidā veidoju šo elektronikas partitūru.

Raivis Misjuns: Neesmu bieži manījis, ka elektronika tiek izmantota kā kamermūzicēšana. Alise seko līdzi partitūrai, un viņai ir vairākas „muzikālas kapsulas”, kuras viņa trigerē, kontrolē ar media kontrolieri. Tā ir tiešām filigrāna kamermuzicēšana, kur mēs kopā spēlējam partitūru. Elektronika var sekot līdzi mūzikai, un tas paver vaļā daudzas iespējas.