Dzintaru koncertzālē 29. novembrī kamermūzikas programmā "Gaišā nakts" satiksies Frankfurtes operas soliste, mecosoprāns Zanda Švēde un pianists Reinis Zariņš.

Vakara pirmajā daļā skanēs Arnolda Šēnberga klaviermūzika, Hansa Eislera un Gustava Mālera dziesmas, bet turpinājumā - mūsdienu amerikāņu un angļu komponisti opusi: Niko Mūlija dziesmu cikls "Pēdējā vēstule" (2015), kura teksti balstīti Pirmā Pasaules kara laikā rakstītās vēstulēs, Džona Koriljano Fantasia on an Ostinato (1985) klavierēm solo un Džonatana Dova vokālais cikls "Visi jūs, kas šonakt guļat" (1996).

Par gaidāmo notikumu ar abiem mūziķiem sarunājas Orests Silabriedis.

Kā jūs abi satikāties?

Zanda Švēde: Pirms koncerta tapšanas mēs tikāmies divreiz. Pirmā reize bija, kad Reinis bija atnācis uz koncertzāli “Lielais dzintars”, kur izpildījām “Dziesmu par zemi”. Viņš noklausījās, pienāca un teica, ka viņam ļoti patika. Otrā reize bija privāta sadarbība koncertā pagājušgad, kad es viņu uzaicināju gan spēlēt man pavadījumu, gan kaut ko no sevis. Pēc tā radās doma, ka vajadzētu vēl kaut ko kopā sagatavot.

Mālera “Dziesma par zemi” ir ļoti labs impulss - atskaņojums bija patiešām izcils un tev, Zanda, bija brīnišķīgs izgājiens un sniegums. Labi, tas bija Zandas stāsts, salīdzināsim, kā atšķiras cilvēka atmiņa (smejas). Reini, tava versija?

Reinis Zariņš: Tā tas arī bija. Joprojām turu atmiņā to koncertu un to, kā tas viss noslēdzās.

Jau gadiem biju par to sapņojis - Māleru var klausīties, bet, ja tu vari pats to savās rokās paņemt un kā mālu veidot, tas ir kaut kas pavisam izcils.

Pianistiem tā īpaši daudz iespēju nav. Kad dzirdēju Zandu dziedam, es domāju, ka šo vēlētos kaut kā spēt nospēlēt ar viņu kopā (smejas). Ar tādām nerātnībām mēs pašlaik nenodarbojamies, bet sapnis ir sācis piepildīties, jo mūsu pirmajā publiskajā programmā dziedāsim un spēlēsim Māleru. Es jūtos personīgi laimīgs to darot. Ļoti īpaši.

Pareizi saprotu, ka Mālers bija visa aizmetnis un tad būvējās pārējais?

Zanda Švēde: Tā varētu teikt. Mēs meklējām dažādas tēmas - mums abiem patika doma, ka programmai vajag tēmu, nevis vienkārši salikt dziesmas kopā vai paņemt ciklus un uztaisīt programmu. (..) Mālera dziesmas bija pirmās, uz kurām skatījāmies. Tad parādījās tēma “Nakts”, jo Māleram ir dziesma “Pusnaktī”. Dzeja mūs ļoti uzrunāja, un no tā mēs sākām būvēt.

No manas puses ir nākusi tēma, kas daudz ir arī programmā, - par karu, konfliktiem, pārdzīvojumiem kara laikā, jo šo programmu mēs sastādījām jau pirms gada.

Gan tad, gan šobrīd un, protams, pirms tam kara tēma bija ļoti aktuāla, un tie pārdzīvojumi, kas cilvēkiem šajā laikā ir - viens, ka globāli apkārt ir karš, otrs, ko katrs cilvēks tajā piedzīvo. Pašiem nemanot, mums izkristalizējās programma, kurā tas viss ir kā uz delnas. Kad sāc iepazīt un pētīt tekstus, tulkojumus, mūziku un kā tas viss savijas, paši sapratām, ka esam salikuši kopā kaut ko ļoti interesantu.