Viss par labu nākotnei. Saruna ar Latvijas Mūzikas akadēmijas rektoru Guntaru Prāni

Šonedēļ 100. jubilejas sezonas kulmināciju piedzīvo Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija (JVLMA).

8. janvārī tiks atvērts īpašs jubilejas izdevums, bet 11. janvārī skanēs krāšņs koncerts Lielajā ģildē, ko tiešraidīs LR3 "Klasika". Vakars turpināsies ar vērienīgu absolventu salidojumu augstskolas telpās. Par to, kā šobrīd peld akadēmijas kuģis, cik labvēlīgi vēji tam pūš un kādi uzdevumi gaida nākotnē, saruna ar JVLMA rektoru Guntaru Prāni.

Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Jums dažreiz negribas kā Vītolam, kurš vakarā, kad viss tumšs un kluss, padzēra tēju, iekāpa savās čībās un ar saimnieka vērienu izstaigāja Mūzikas akadēmiju, lai saprastu, ka viss ir tā, kā vajag? Varbūt arī jūs kādreiz esat nakšņojis akadēmijā?

Guntars Prānis: Nakšņojis gan neesmu, bet vēlās stundās esmu pastaigājies un domājis par sienām, kurās labi jutušies gan studenti un profesori, gan rektori nu jau 100 gadu garumā. Tomēr svarīgāk ir domāt par to, kas esam šodien un kas gribam būt nākotnē. Personīgi man šī jubileja pilnīgi noteikti ir vēl viens pamudinājums domāt par to, kā mēs varam to darīt labāk – uzturēt kvalitāti, dibināt jaunas sadarbības, lai ar pilnīgi mierīgu sirdsapziņu varētu apgalvot to pašu, ko savulaik sacīja Vītols: "Mēs šeit esam studentu dēļ!" Tas bija viņa galvenais moto. Kā vairākās intervijās saka Somijas izglītības ministre – ja kādu brīdi atslīgsim krēslā un teiksim – tagad ir labi, mums viss sakārtots, notiks grimšana atpakaļ. Visu laiku jādomā, kā attīstīties.

Tā, lai labi nākotnei

Cik viegli ir stūrēt Mūzikas akadēmijas kuģi? Jau pati ēka ir milzīga, arī studentu un pasniedzēju skaits milzīgs.

Patiesi, Mūzikas akadēmija ir kā tāds liels kuģis, kas uzņēmis gaitu, un par apstāšanos vispār runa nevar būt. Lai gan arī kursa maiņa kā pašmērķis nav ne vajadzīga, ne nepieciešama. Taču nelielas korekcijas tajā gan nepieciešamas nemitīgi.

Ja mēs paliekam pie jūras, tad tas ir kā ar buru laivu – jāskatās, kā pūš vējš un kā pagriezties, lai tas kalpotu mums par labu. Tas ir liels izaicinājums, liels gods un ļoti liela atbildība.

Esmu priecīgs, ka mums ir ļoti laba komanda un šis darbs nav jādara man vienam. Es arī nekad neesmu uztvēris, ka ES vadu akadēmiju. Mēs to darām kopā, jo esam komanda, kurā ļoti daudzas lietas tiek izrunātas, un arī ļoti sarežģītos brīžos, kad jāpieņem grūti lēmumi, mēģinām paskatīties no visām pusēm, kā izdarīt tā, lai tas būtu par labu nākotnei – par labu gan šodienas, gan nākotnes studentam.

Ceru, ka jūras slimība nav piemeklējusi nevienu no iesaistītajiem...

Ļoti ceru, ka nē. Bet šobrīd augstākajā izglītībā Latvijā notiek daudzas turbulences, un mēs no tām neesam izolēti, tāpēc rūpīgi cenšamies sekot līdzi, piedalīties dažādās diskusijās un forumos, kur tiek domāts par nākotni. Tādā ziņā laiki nav mierīgi un mums jāspēj noturēt tas, ko uzskatām par mūsu nemainīgajām tradīcijām, kas pieder pie kopējā mantojuma identitātes valstiskā līmenī. Tajā pašā laikā – ja paskatāmies uz Eiropas un pasaules pieredzi, ir lietas, kuras mainās un kuras arī mums vajadzētu koriģēt, lai aizsniegtu jauno studentu. Mūsdienu jaunatne atšķiras no tās, kas bija pirms desmit, kur nu vēl divdesmit vai trīsdesmit gadiem.

Mums jāspēj pārliecināt, ka pie mums notiek kaut kas labs, svaigs, mūsdienīgs un ka tieši pie mums jaunais students var izaugt par vislabāko profesionāli.

Bet vai dažkārt jums nav žēl, ka studenti aizbrauc mācīties uz Eiropas vai Amerikas augstskolām?

Uztveru to veselīgi. Kaut vai finansiālā nodrošinājuma ziņā nevaram sacensties ne ar Džuljarda skolu Ņujorkā, ne kādu Šveices, Vācijas, Skandināvijas augstskolu un pat ne ar Igauniju, kura tikko uzcēlusi jaunu koncertzāli savai Mūzikas akadēmijai. Tajā pašā laikā mums ir diezgan daudz iespēju, lai kvalitāte arī pie mums būtu sasniedzama.

Varbūt tie, kuri aizbrauc studēt uz ārzemēm, ir potenciāli nākotnes studenti augstākos līmeņos, varbūt potenciāli pasniedzēji, kas tā jau šobrīd notiek.

Ar mūsu lielajiem māksliniekiem dibinām sadarbību – viņi pie mums pasniedz meistarklases vai pat strādā kā docētāji vai viesprofesori. Arī students vairs neiet studēt tieši uz institūciju, viņš vairāk skatās uz personībām – vai konkrētais profesors kā personība, kā profesionālis var iedot to, kas viņam nepieciešams. Tur mums jāizdara savs mājasdarbs un jāmudina arī mūsu meistarus pilnveidoties ne tikai profesionāli, bet arī pedagoģiski. Bet esmu gana optimistisks, jo pagājušajā vasarā akadēmijā iestājās ļoti daudzi talantīgi studenti, kuri teica – nāku uz Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju, jo zinu, ka te saņemšu to, kas nepieciešams.

Pilnu intervijas tekstu lasiet šeit!