Oreljēns Paskāls ierodas uz interviju gandrīz tiešā ceļā no lidostas. Ne Rīgu vēl redzējis, ne ar orķestri saticies, tāpēc sākam ar bērnību.

Oreljēns pastāsta, ka sācis ar vijolspēli, bet, kad manījis, ka brālim straujāks progress šajā jomā, ņēmis čellu, un tas izrādījies pulka tuvāks: ķermenisks, vibrējošs, fizioloģiski uzrunājošs, turklāt piemērots laiskākiem ļaudīm, jo var spēlēt sēdus. Ideju par čella dziedējošo iedabu Oreljēns aizguvis no Janoša Štarkera, ko uzskata par vienu no savām lielākajām autoritātēm. 

Oreljēns Paskāls pieder pie mūziķiem, kas labprāt klausās kolēģu ieskaņojumus. Pirms jauna skaņdarba apgūšanas viņš iepazīstas ar citu čellistu sniegumu, un pa sīkumam no viena, no otra varbūt palaikam arī aizņemas, tomēr, klausoties Oreljēna ierakstus, ir momentā skaidrs, ka viņam pašam ir savs spēcīgs viedoklis par atskaņojamo mūziku, un to apliecina arī Fransisa Pulenka čellsonātes koncertieskaņojums no karalienes Elizabetes konkursa 2017, kurā Oreljēns kļuva par visu laiku jaunāko finālistu un IV vietas ieguvēju. 

Mūsu uzmanības lokā ir arī franču čella spēles skola, muzikālā draudzība ar Latvijā pazīstamo čellistu Anrī Demarketu, Gotjē Kapisona sniegtā profesionālā iedvesma, Kamila Sensānsa personība un viņa Pirmais čellkoncerts, ko Oreljēns kopā ar LNSO un Žanu Klodu Kazadesī atskaņos 25. aprīlī "Hanzas peronā". 

Sarunas noslēgumā uz LR3 jautājumu, vai bez čella spēles Oreljēns interesējas arī par pasaulīgām lietām, sarunbiedra izbrīns ir gandrīz vai sataustāms: bez draugiem, bez mīlestības nav arī mūzikas! Mūzika ir dzīve.