Šajā nedēļas nogalē klausītājiem divos koncertos būs iespēja dzirdēt vijolnieci Vinetu Sareiku. 13. jūnijā Dzintaru koncertzālē LNSO 99. sezonas pēdējā koncertā, noslēdzot savu māksliniecisko rezidenci, Tarmo Peltokoski vadībā viņa atskaņos Pētera Vaska opusu “Mīlestības balss”. 15. jūnijā Mazajā Mežotnes pilī Vineta muzicēs kopā ar tuvu domubiedri - franču pianisti Amandīni Savarī. Programmā: Pētera Vaska, Jāņa Petraškeviča, Džordžes Enesku un Johannesa Brāmsa darbi.

Par gaidāmajiem koncertiem Latvijā un tālākiem ceļiem šovasar Vinetu Sareiku izvaicā Ieva Zeidmane.

Orķestris ar 13. jūnija koncertu noslēdz pēdējo sezonu, kurā mākslinieciskā vadītāja un galvenā diriģenta statusā ir Tarmo Peltokoski, savukārt Jūs ar šo koncertu noslēdzat savu māksliniecisko rezidenci LNSO. Ko Jums šis rezidences laiks ir devis?

Tas bija ļoti skaists laiks, un šī pieredze mani vēl vairāk satuvināja ar katru orķestra mūziķi un visiem kā kolektīvu. Mēs sadarbojāmies dažādā repertuārā un dažādās situācijās, arī bez diriģenta - pavasarī, kad biju arī atskaņojuma vadītāja. Tas bija ļoti intensīvs sastrādāšanās laiks, kad tiešām jutu, ka mēs kā līdzvērtīgi partneri vienojamies mūzikā un ejam uz šo mērķi, un man tas ir ļoti svarīgi.

Ir ļoti skaisti redzēt, ka mūziķi atsaucas šim procesam un ir gatavi eksperimentiem un jaunām idejām. Tas bija ļoti intensīvs un košs gads, un es ceru, ka šī sadarbība kaut kādā formā turpināsies arī nākamajās sezonās.

Sezonas noslēguma koncertu jūs ieskandināsiet ar Pētera Vaska 2009. gada kompozīciju - fantāziju vijolei un stīgu orķestrim “Vox Amoris”. Šis darbs bija Jūsu vai diriģenta izvēle?

Tā bija diriģenta izvēle, Tarmo mani uzrunāja ar šo ideju. Viņaprāt, tā ir ļoti laba kombinācija ar Mālera Sesto simfoniju. Atgriezties pie Pētera mūzikas vienmēr ir ļoti liels prieks, ir tāds sirds siltums. Nezinu, vai tā ir viņa aura vai viņā ir ļoti izteikts latviskums, un tā ģenētika, kas runā cauri viņa mūzikai, un

viņa dvēseliskums un katras nots patiesums, un neizlikšanās mani ik gadu arvien vairāk saista. Vienmēr var atrast kaut ko jaunu, ko pateikt ar šo mūziku.

Pētera Vaska mūzikai pievērsties Jums izdodas visai daudz?

Šogad izdevās diezgan daudz. Svētdien Mežotnē ar manu ilggadējo skatuves partneri, franču pianisti Amandīni Savarī atskaņosim viņa “Mazo vasaras mūziku”. Ir spēlēts arī viņa Piektais stīgu kvartets un citi vijoles darbi, nesen arī “Vientuļais eņģelis”, nākamsezon ar “Sinfonietta Rīga” būs arī Otrais vijoļkoncerts.

Par “Vox Amoris” pats komponists ir teicis, ka “darbs ir par lielāko spēku pasaulē - mīlestību. Tā ir, bija un būs, kamēr vien būsim mēs”. Domāju, ka solo vijole un stīgu orķestris ir vislabākā kombinācija mīlas stāstam.

Jā, noteikti. Tas tehniskais līdzeklis, tā matērija, ko viņš ir atradis, lai parādītu un atspoguļotu šo spēku visdažādākajās tā izpausmēs, ir fantastisks. Manuprāt, te mīlestība ir kā spēks, kā kaislība, kā miers, kā mierinājums, dažbrīd varbūt kā nesasniedzams sapnis vai kaislīga realitāte visās tās formās un atspoguļojumos.

Ļoti spēcīgs darbs, un arī ļoti veiksmīgi uzbūvēts - kā viens elpas vilciens no pirmās līdz pēdējai notij, kur dvēsele aizlido debesīs, un ir skaisti, kad visi mūziķi vienā elpā to izjūt un nododas tam, un notic tam brīnumam.

Mazajā Mežotnes pilī spēlēsiet kopā ar franču pianisti Amandīni Savarī. Viņas spēli Jūs pirmo reizi esot dzirdējusi pirms 20 gadiem Santanderas festivālā un uzreiz sapratusi, ka vēlaties ar viņu muzicēt kopā. Šī sadarbība ir notikusi daudzu gadu garumā, arī “Trio Dali” sastāvā. Vai atceraties, kādas bija tās kvalitātes, ko toreiz pamanījāt, klausoties Amandīnes spēli?

Man viņas spēle likās un arvien liekas ļoti dzīvīga, sensitīva, jūtīga, krāšņa, krāsaina un vienlaicīgi arī trausla. Pirmajās reizēs, kad viņu dzirdēju, dzirdēju Mocarta mūziku, arī franču kamermūzika ļoti uzrunāja. Man likās tik caurspīdīgs un filigrāns skanējums, ko bieži negadās dzirdēt.

Kamermūzikā ir ļoti svarīgi, lai ir jūtīgs partneris, kas jūt bez vārdiem, kuros brīžos ir vajadzīgs kāds impulss, kad atkal jāpaiet malā.

Šo 20 gadu laikā mums ir radusies bezvārdu valoda, kurā mēs tīri intuitīvi izjūtam viena otru.