Liepājas Starptautiskā zvaigžņu festivāla atklāšanā 9. martā kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri diriģenta Gunta Kuzmas vadībā uz koncertzāles ”Lielais dzintars” skatuves kāps kanādiešu pianists Luī Lortī, kurš vairāk nekā trīs gadu desmitus veidojis savu karjeru kā viens no daudzpusīgākajiem pianistiem pasaulē.

Un jau otro gadu pastāv tradīcija, ka uz skatuves kāpj arī Valda Vikmaņa Latvijas Jauno atskaņotājmākslinieku konkursa laureāti: Lueta Žagare (vijole), Reinis Rudzītis (čells), Dāvis Matīss Leišavnieks (bastrombons), Sonja Misiņa (marimba) un Elza Siliņa (vijole), ar kuru tiekamies Klasikas studijā.

Patiesībā nav brīnums, ka mūzika jaunajai vijolniecei ir kļuvusi par sirdslietu un aicinājumu, jo Elzas Siliņas mamma ir dziedātāja Ance Krauze.

"Mamma man bijusi viens no lielākajiem atbalstītājiem. Kad uzsāku savas gaitas vijolspēlē, viņa līdz pat piektajai klasei katru dienu ar mani trenējās vijoli.

Katrā manā stundā viņa sēdēja, pierakstīja visu to, ko skolotāja man bija teikusi, un pēc tam mājās to atkārtoja. Jā, viņa man ir tāda bezmaz otrā skolotāja. Teorētiski viņa zina, kā spēlēt vijoli (smejas). Milzīgs atbalsts no mammas, viņa man ir zelts. Es tiešām novērtēju visu, ko viņa man ir devusi," viņa stāsta.

Kā savulaik notika izvēle par labu tieši vijoles spēlei?

"Patiesībā mamma gribēja, lai es dziedu, bet man bija problēmas ar balss saitēm – visu laiku aizsmaku, tāpēc dziedāt nevarēju. Un tad izdzirdējām, ka mūzikas skolā ir ļoti laba vijoles skolotāja Elizabete Beāte Goļikova. Pie viņas bērni jau spēlēja nopietnu repertuāru, un tā izlēmām, ka es varētu spēlēt vijoli. Tā tas aizsākās, pavisam vienkārši."

Jautāta, vai vienmēr viss gājis gludi ar vijolspēles mācīšanos, vai nav bijis pretesības vai materiāla pārvarēšanas, jo sākumā vijoles skaņas reizēm nav diezko patīkamas, Elza Siliņa atbild noliedzoši.

"Jāpiemin, ka skolotāja Goļikova nemaz nepieļāva, ka no vijoles izskan kādas nepatīkamas skaņas. Viņa nogaidīja līdz brīdim, kad ir skaists tonis, un tikai tad laida tālāk par konkrēto takti, kura neskan tik labi. Tur bija ļoti, ļoti strikta sistēma."

Kādas ir Elzas attiecības ar Žana Sibēliusa Vijolkoncertu, tā pirmo daļu, kas skanēs 9. marta koncertā?

"Tā patiesībā bija mana izvēle. Tas ir viens no maniem mīļākajiem skaņdarbiem, kas ir uzrakstīts vijolei. Īpašs tas ir ar to, ka, pirmkārt, Sibēliuss visas savas kompozīcijas ir komponējis dabā, un arī man daba ir ārkārtīgi saistoša. Visa iedvesma mūzikas pasaulē nāk no dabas. Kā arī tur ir gan šie dabas aspekti, gan arī viņa dzīves psiholoģiskie piedzīvojumi un pārdzīvojumi – tas viss ir šajā koncertā. Arī tad, kad pieteicos šim konkursam, es domāju, ja man būs iespēja spēlēt to kopā ar simfonisko orķestri, es to tā novērtēšu! Tomēr, manuprāt, tā sajūta ir fantastiska, ka ir iespēja spēlēt vienu no mīļākajām kompozīcijām, pie tam vēl ar oriģinālo sastāvu, kas ir solistam ar simfonisko orķestri."