19. decembrī pulksten 19  Latvijas Universitātes Lielajā aulā pirmo reizi Latvijā koncertu sniegs  izcilā baroka vijolniece Alfija Bakijeva, kura festivālā "Eiropas Ziemassvētki" muzicēs kopā ar kamerorķestri "Sinfonietta Rīga" gan kā soliste, gan vienlaikus kā orķestra vadītāja.

No Roskildes festivāla decibeliem, ekspresīviem tango ritmiem un tatāru tautas melodijām līdz baroka mūzikas zeltītajai spozmei un alegorijām. Tāds ir vijolnieces Alfijas Bakijevas radošais lidojums, kas šķērso žanru un kultūru robežas. Baroka vijoles spēli viņa slīpējusi pie Enriko Onofri – leģendārā "Il Giardino Armonico" dibinātāja un ilggadēja šī ansambļa koncertmeistara. Kā soliste, koncertmeistare un atskaņojuma vadītāja viņa muzicē kopā ar senās mūzikas grandiem – Žordi Savalu un viņa "Le Concert des Nations" vai izcilo itāļu ansambli "Il Pomo d’Oro".

Šim laikam pirms Ziemassvētkiem māksliniece izvēlējusies spožākās Georga Fīlipa Tēlemaņa, Jana Dīsmasa Zelenkas un Johana Sebastiāna Baha partitūras. Koncerta norisei ikviens varēs sekot "Klasikas" tiešraidē.

Alfija Bakijeva spēlē Frančesko Rudžēri vijoli, kas izgatavota 1680. gadā Itālijas pilsētā Kremonā, un kuru viņai uztic Jumpstart Jr. fonds.

Inta Zēgnere: Prieks jūs satikt Rīgā: esat šeit pirmo reizi, un šī ir arī jūsu pirmā sadarbība ar orķestri “Sinfonietta Rīga”. Kādi ir jūsu iespaidi par mūsu mūziķiem?

Alfija Bakijeva: Man ir liels prieks būt šeit! Patiešām, esmu Rīgā pirmo reizi. Biju ļoti laimīga, kad orķestris ar mani sazinājās, un esmu sajūsmā, ierodoties šeit. Patiešām – ar prieku gaidīju šo sadarbību!

Strādāt ar šo orķestri ir liels prieks. Viņi ārkārtīgi dziļi jūt mūziku. Ļoti bieži man pat nav nekas jāsaka, jo viņi tik uzmanīgi un precīzi visu uztver… Ir liels prieks sadarboties un veidot šo skaisto programmu kopā.

Mēs nākam no dažādām vidēm: es spēlēju vijoli, kura ir zarnu  stīgas, orķestra mūziķu rīcībā savukārt ir instrumenti ar metāla stīgām, bet skaņas saplūsme man šķiet pārsteidzoši skaista! Tāpat frāzēšanas izjūta dažādos stilos ir lieliska. Es patiešām apbrīnoju viņu meistarību.

Kā jūs varētu izskaidrot to, ka skaņas saplūsme ir tik veiksmīga, ja Sinfonietta spēlē modernos instrumentus, bet jūs – baroka vijoli?

Domāju, tas ir tāpēc, ka mūzikai nav robežu un mūziķiem piemīt liels jūtīgums, radot  skaņu, kā arī spēja pielāgoties un sekot. Tas liecina par orķestra augsto profesionalitāti.

Jūs minējāt, ka spēlējat baroka laika instrumentu ar zarnu stīgām. Pastāstiet, lūdzu, par savu vijoli!

Man ir ļoti īpašs instruments. Man bija gods parakstīt līgumu ar "Jumpstart Junior Foundation" Amsterdamā. Fondam ir privāta kolekcija, tika rīkots  konkurss , kurā mani uzaicināja uz noklausīšanos. Kopumā bija uzaicināti 14 vijolnieki no visas pasaules. Tajā brīdī kolekcijā bija divi instrumenti, un

man bija gods parakstīt līgumu par vienu no tiem – Frančesko Rudžēri instrumentu. Viņš  tiek uzskatīts par Nikolo Amati skolnieku. Mana vijole izgatavota ap 1680. gadu Kremonā. Instruments ir īsts šedevrs ar skaistu toni, un ir liels gods to spēlēt.

Katrs instruments ir mākslas darbs,  tāpat kā glezna. Katram instrumentam ir unikāla skaņa un īpašības. Kādus komplimentus jūs varētu veltīt savai ļoti retajai vijolei? Neesmu skaitījusi, cik pasaulē ir šī meistara būvēto instrumentu, bet, cik saprotu, šāda vijole pieejama tikai fondiem, un to piešķir īpašiem mūziķiem.

Konkrēti šim fondam pieder divas Rudžēri vijoles: otru spēlē mans kolēģis un draugs Emanuels Rečs (Emmanuel Resch), kurš dzīvo Parīzē un ir viens no "Les Arts Florissants" koncertmeistariem. Mana vijole reaģē uz visu, ko vēlos izteikt  frāzējot — tā ne tikai reaģē, bet bieži padara to vēl labāku, nekā biju iedomājusies. Dažreiz man jāsaka: “Ak, Dievs, nebiju iedomājusies, ka tas būs tik skaisti!” Tas ir neticams partneris mūzikā. Notiek  savstarpējs mijiedarbības process frāzēšanā.

Tas ir ļoti interesanti, kā senie instrumenti māca mums interpretēt baroka laikmeta mūziku. Atceros, kā Kristians Bezeidenhauts stāstīja, ka vecie Mocarta laika instrumenti viņam iemācīja saprast , ko pats Mocarts bija domājis, rakstot savu mūziku.

Tieši tā.

Man bija gods spēlēt Mocarta vijoli pirms gada — itāļu vijoli no fonda “Mozart Stiftung della Costa”. Tā bija viena no visdziedošākajām  itāļu balsīm, ko es jebkad esmu dzirdējusi. Bija satriecoši skaisti.

Iemācījos tik daudz no šīs nelielās iespējas spēlēt šo instrumentu — tās bija tikai dažas stundas, mēģinājumā un koncertā. Tā kā tas ir valsts dārgums, protams, nevarēju to ņemt līdzi.

Kad Rīgā satiku Enriko Onofri, viņš izstāstīja, kā vijole ienāca viņa dzīvē. Tas bija ļoti neparasts stāsts: Enriko jau bija 14 gadi, kad tēvs atnesa mājās instrumentu. Viņš bija gleznotājs un vēlējās to uzgleznot. Un Enriko iemīlējās šajā vijolē. Enriko Onofri ir jūsu skolotājs, bet kāds ir jūsu piedzīvojums  ar vijoli? Kā jūs sākat spēlēt šo instrumentu?

Mani vecāki nav mūziķi. Ģimenē esam trīs bērni, es esmu vecākā. Brālis spēlē vijoli, māsa – čellu, un viņa ir arī folkloras, popmūzikas un džeza dziedātāja. Kad biju bērns, vecāki vēlējās, lai es studēju mūziku, un jautāja, vai gribu to darīt. Es atbildēju – jā, jo neuztvēru to kā jautājumu, bet drīzāk kā pavēli… Vecāki nolēma, ka mācīšos klavieres, bet skolā nebija brīvu vietu, tāpēc sāku ar vijoli. Tādējādi tā kļuva par manu instrumentu un manu likteni.

Bet starp baroka vijoli un mūsdienu vijoli ir atšķirība. Kā jūs nonācāt pie baroka instrumenta un sapratāt, ka vēlaties veltīt dzīvi baroka mūzikai?

Es pat atceros precīzu dienu, kad tas notika! Strādāju operā, kurā pirms daudziem, daudziem gadiem galvenais diriģents bija Teodors Kurencis. Biju pavisam jauna, 17–18 gadi, un skolotājs man teica, ka ir kāds jauns grieķu diriģents un ir brīva vieta orķestrī – lai eju uz noklausīšanos. Aizgāju ar moderno  vijoli. Izturēju konkursu un kļuvu par koncertmeistara asistenti operā, Novosibirskā... Diriģents bija liels baroka mūzikas cienītājs, viņš iegādājās mums baroka vijoles, zarnu stīgas un baroka lociņus. Tad viņš mums iedeva kompaktdiskus, DVD un sacīja: “Es nevaru jums iemācīt spēlēt – vienkārši klausieties un mēģiniet atdarināt.” Es patiesi iemīlējos tajā mūzikā…

Kad sāku mājās klausīties pirmo albumu, raudāju no pašas pirmās nots – tas bija tik apbrīnojami un skāra mani tik dziļi, ka sapratu: tas ir tas, ko vēlos darīt visu mūžu. Un tad es atvēru šī albuma bukletu, lai uzzinātu, kas spēlē, un tur bija rakstīts – Enriko Onofri.

Tūlīt pat gūglē sameklēju viņa vārdu, un tur bija rakstīts, ka 2006. gadā viņš rīko meistarklases. Sapratu: lai tur vai kas – es braukšu!

Tas pilnībā mainīja manu dzīvi. No tās dienas es atradu savu spēles veidu, kas ir ļoti tuvs manai  sirdij un dvēselei, ko vēlējos īstenot savā dzīvē. Es vēlējos kļūt par šī visuma daļu un izzināt to. Un man palīdzēja Enriko Onofri.

Tad jūs kļuvāt par Onofri studentu Palermo?

Jā. Tad sekoja lidojums no Novosibirskas uz Palermo, un es kļuvu par viņa studenti. Tās bija ļoti lielas pārmaiņas. Viss bija jauns – krāsas, garšas, jūra, draudzīgums, Vidusjūras mentalitāte, jauna valoda, klase, spēles veids.

Vesela odiseja – tik daudz atklājumu!

Palermo studēju sešus gadus, bet nodzīvoju tur astoņus. Savukārt pēc tam devos uz  Austriju, kur studēju Vīnes klasiku – klasisku, vēsturiski pamatotu interpretāciju, kā arī romantisko mūziku. Studēju "Mozarteum" Universitātē Zalcburgā, kur mācījos pie Hiro Kurosaki un spēlēju klasisko uz romantisko repertuāru, izmantojot zarnu stīgas.

Bet tagad noteikti esat laimīga par savu Kremonas dārgumu.

Jā, ļoti laimīga, bet līgums ir ierobežots: vēl trīs gadi, un pēc tam vijole tiks piešķirta citam mūziķim, kurš to varēs lietot nākamos septiņus gadus. Tomēr ar šo vijoli ir jau daudz paveikts: ierakstīta Vivaldi mūzika kopā ar Žordi Savaļu un viņa ansambli "Les Musiciens de Concert de Nation".

(..)

Gribu pavaicāt arī par tatāru mūziku – jūs esat izveidojusi  savu ansambli

Jā, ar māsu un sicīliešu perkusionistu.

Manā ģimenē mana vecmāmiņa un vecvecmāmiņa bija amatierdejotājas un dziedātājas, un viņas saglabāja ģimenes mūzikas tradīciju. Es nolēmu to turpināt.

Lūdzu mammai filmēt vecmāmiņu dziedam un fiksēt viņas uzkrāto tautas mantojumu. Viņa to izdarīja, savukārt es pierakstīju visus tekstus un melodijas un mēs ar māsu izveidojām aranžējumus, lai iepazīstinātu cilvēkus ar mūsu mākslu un mantojumu.

Jūsu māsa dzied.

Jā, gan dzied, gan spēlē dažādus instrumentus.

Kad uzstājamies, vienlaikus piedzīvojam arī skaistu un siltu ģimenes sajūtu. Mēs svinam mūziku un dejojam!

Un uzstājaties savos tautastērpos.

Jā, tos izgatavoja mana mamma, kas ir tērpu darinātāja. Tā ir ģimenes sadarbība.

Vairāk - ierakstā.