Grupa “Dagamba” savā astotajā pastāvēšanas gadā uz pārvērtībām izaicina Čaikovski - proti, puiši aicina klausītājus uz sava piektā albuma Dagamba feat Tchaikovsky lielo koncertu 12. aprīlī “Arēnā Rīga”, laužot stereotipus par to, ka klasiskā mūzika ir kā senlietu muzejs...

"Salīdzinājumā ar saviem skolotājiem mēs varbūt esam aizgājuši nedaudz pa labi vai pa kreisi, darot to, ko darām, bet mūzikas vērtību kā tādu mēs cenšamies saglabāt, un, darot to, ko darām, pievērst klausītājus, kas ikdienā neklausās akadēmisko mūziku tās tradicionālajā veidā, aicināt paklausīties kādu koncertu, kurā tiek spēlēts Bahs vai Mocarts. Tradīcijas saglabāšana ir ļoti svarīga – citādi jau mums nebūtu muzeju. Tā ir svarīga lieta – tajos mēs redzam, kā kādreiz ir bijis,” atzīmē Valters.

"Mēs paņemam zināmo vai varbūt dažam labam ne tik zināmo darbu, izjaucam kā puzli un saliekam to pašu materiālu pa jaunam, tā varbūt veidojot jaunu tradīciju,” kolēģi papildina Dainis, taču Valteram prātā vēl cits viedoklis: "Man patīk nedaudz savādāk uz to paskatīties. Ja atgriežamies pie mūsu skolotājiem un viņu skolotājiem – agrāk viņi šos instrumentus un mūziku spēlēja tā, kā tad to spēlēja.

Mēs vienkārši to darām mūsdienīgi. Mēs spēlējam šodienas cilvēkam, nevis tam, kurš dzīvoja pirms 200 gadiem – mēs mēģinām ieklausīties cilvēkā, kurš dzīvo tagad, un arī viņam spēlēt.

Bet spēlēt klasisko mūziku.”

Dainis: "Ir jau ļoti jauki aiziet uz muzeju, bet muzejs katru dienu tev nesniedz ko jaunu – tu aizej vienā svētdienā, aizej nākošajā svētdienā, un tad būs tieši tas pats. Arī tas ir vajadzīgs."

"Daudzi mums uzdod jautājumu - kāpēc radusies "Dagamba"? Atbilde ir ļoti vienkārša - tāpēc, ka esam akadēmiskie mūziķi un mēs dzīvojam šodien.

Mēs darām to, kas mums jādara. Vismaz es personīgi jūtos savā vietā, savā ādā un man jādara tieši šis. Šis ir mans uzdevums, kas man jāizpilda. Tik vienkārši un sarežģīti reizē.

Kāpjam uz skatuvēm, kur nav pierasts dzirdēt Bahu, Prokofjevu. Šo mūziku spēlējam festivālos, kur cilvēki stāv kājās, un viņu uzmanība jānotur – tur mūsu rīcībā nav četrdesmit piecu minūšu, kurās varam izstāstīt simfoniju, kā tas notiek akadēmiskajā vidē. Mūsu gadījumā jāmeklē interesantas aranžijas, lai varētu noturēt uzmanību,” - tā Valters Pūce.

"Un cilvēki mūsdienās ir ļoti prasīgi. Tā mūzika mums jāuztaisa tāda, lai būtu tik jaudīga, lai Arēnu piepildītu,” uzsver Dainis Tenis.

Kāpēc Čaikovskis? "Mēs tās lietas mēģinām darīt secīgi," klāsta Valters. "Sākām ar vispārīgu klasiskās mūzikas apskatīšanu,

mūsu albums bija Recycle, kas nozīmē – pārstrādāt. Šo apzīmējumu liek arī uz miskastēm. Mēs "pārstrādājam" klasisko mūziku.

Pirmā programma bija eksperiments, bet trešā - jau Vivaldi "Gadalaiki", tad gribējām parādīt divus līdzīgus māksliniekus – Ludvigu van Bēthovenu un Ramšteinu kā divus dažādu laiku jaudīgākos māksliniekus programmā "Ludvigs van Ramšteins".

"Ramšteins ir kā mazmazdēls Bēthovenam. Noņemot visu smaguci, fūzētās ģitāras un bungas nost, melodija viņam ir ļoti skaista,” atzīmē Dainis.

Un kāpēc tagad Čaikovskis? "Viņš ir viens no lielajiem komponistiem, kuru zina jebkurš, viņa melodijas atpazīst visās pasaules malās. Varbūt pat nezina, kā sauc komponistu. Likās – vispareizākais koncertam "Arēnā Rīga" ņemt tieši viņu ar savām vērienīgajām melodijām, jaudu, kas viņam iekšā – ka tas būtu sabiedrotais. Un nosaukums Feat nozīmē, ka viss notiks mūsdienīgā manierē. Arēna arī ļauj daudz vairāk izvērsties šovu ziņā.”