29. februārī Mūzikas un drāmas telpā “OratoriO” otrreiz izskanēs dziedātājas Vaidas Voveres oriģinālmūzikas un dzejas koncerts “Vārsmas”. Par šo programmu, kas pirmoreiz izskanēja 2023. gada 17. augustā Ojāra Vācieša muzejā, viņa tika nominēta balvai “Kilograms kultūras” kategorijā "Starts". Vaida atveidoja arī Baibas lomu Kārļa Lāča mūziklā “Pūt,vējiņi!” Rīgas Doma kora skolas mūziklu nodaļas iestudējumā.

Skatuves vilinājumu Vaida sajutusi jau bērnudārzā, kad regulāri piedalījās mazo vokālistu konkursā "Cālis". Neatsveramu pieredzi viņa guva Jelgavas korī "Skali" pavadītajos gados , bet muzikālie domubiedri un šī brīža skatuves partneri sastapti Rīgas Doma kora skolā, kur arī notikušas pirmās kompozīcijas stundas pie Jēkaba Jančevska. Ar savu dzeju Vaida ir bijusi literāro konkursu “Aicinājums” un “Ojāra Vācieša Pārdaugavas literārās balvas” laureāte. Šobrīd Vaidai savu padomu neliedz arī pianists un komponists Edgars Cīrulis, kurš "LNSO vasarnīcā" pirmatskaņotajā jaundarbā izmantos Vaidas dzeju.

Programmas "Vārsmas" centrā ir triptihs, kuru iedvesmojušas trīs Jaņa Rozentāla gleznas – Mērijas Grīnbergas portrets, "Arkādija" un "Nāve".

“Vārsmas ir manas iedvesmas un šaubas vienlaikus. Tas ir mans vārīgums, kas mēdz būt vislielākā dāvana un vissmagākais slogs.

Izveidot šādu programmu bija milzīgs pārbaudījums un atklāšanās, bet es ticu, ka īstena māksla prasa radītāja drosmi un ievainojamību,” uzskata Vaida Vovere.

Sarunā - arī par kafijas aizmiršanu, saņemot vēsti par nomināciju balvai "Kilograms kultūra", par to, ka vispatiesākie mēs esam bijuši kara pirmajās nedēļās, un ceļu pie dzejas un komponēšanas.

Vaida Vovere: Pēc skolas absolvēšanas sekoja piespiedu brīvais gads, bet tajā laikam arī atradu savu ceļu, kad no mūzikas izpildīšanas vairāk pievērsos arī tās radīšanai. Dzeja tam visam ir plūdusi cauri kā pašterapija. Nopietnāk tas kļuva, kad skolotāja Iveta Šimkus, kas ir dzejniece, nesen izdevusi brīnišķīgu dzejas krājumu, manī kaut ko ieraudzīja un mani mudināja. Tad arī es pati noticēju, ka varbūt mana dzeja nav tikai piezīmes dienasgrāmatā, bet tas var būt arī kaut kas citiem klausāms un lasāms.

Tad Literārā akadēmija, dažādi konkursi un vienkārši vēlme rakstīt, jo vairs jau nevarēšu nerakstīt. Mūzika tam līdztekus. Tas viss ir gājis kā tādā bizē - ļoti ciešā, skaistā bizē.

 Kā pati raksturotu, kas ir tas, ko radi?

Grūti to ielikt kādā nišā. Laikam teiktu, ka visvairāk iespaidojos no indiefolk mūzikas tradīcijām un muzikālā teātra, Brodvejas un Vestendas mūziklu tradīcijām, bet vienmēr visupirms ir vārds un teksts. Dziesmas ir ne tikai labskanīgas, bēdīgas vai priecīgas, tās vienmēr ir arī stāsts. Koncerts ir vairāki stāsti vienā lielā stāstā, un man vienmēr ir ļoti svarīgi stāstīt šos stāstus un sajust dažādas emocijas.

Par ko stāsti?

Pagaidām visvairāk stāstu par sevi, savu pieredzi, veiksmēm, neveiksmēm, ticību, neticību, cerībām. Stāstu par dažādām sajūtām, kuras mani piemeklējušas un mītiem, kurus esmu izdomājusi.