21. novembrī Kultūras pilī "Ziemeļblāzma" jaunā versijā izskanēs Imanta Kalniņa rokopera „Ei, jūs tur!“, kas tapusi 1971. gadā ar Vika veidotu libretu pēc amerikāņu rakstnieka Viljama Sarojana lugas Hello Out There! motīviem. Pirmizrāde notika tikai 1977. gadā Liepājas teātrī, kopš tā laika darbs vairākkārt uzvests un ierakstīts.

Režisores Rēzijas Kalniņas veidotajā iestudējumā Viņa lomā iejutīsies Atis Zviedris, Viņa būs Viktorija Majore, izrādē piedalīsies arī "Jasmīnas koris" un diriģente Agita Rimšēviča, kā arī instrumentālā grupa Romāna Vendiņa vadībā. Horeogrāfe – Elīna Gaitjukeviča, scenogrāfs – Artūrs Virtmanis, gaismu mākslinieks – Ģederts Siliņš.

Pirms izrādes muzikologs Orests Silabriedis un filosofs Kaspars Eihmanis dalīsies pārdomās par rokoperas vēsturisko kontekstu, tās simbolisko nozīmi, un kā tā spēj uzrunāt mūsdienu klausītāju.

Ieva Zeidmane uz sarunu aicnāja Rēziju Kalniņu.


Rēzija Kalniņa: 1971. gadā, kad mans tēvs to rakstīja, man bija tieši viens gadiņš. Tie bija tiešām dziļi padomju laiki, kad vārdu 'brīvība' pat nedrīkstēja izrunāt, kur nu vēl paust no skatuves. Laikmeta griežos domājot, tā ir tēma, kura caur koncertuzvedumu “Viņi dejoja vienu vasaru” tagad turpinās Imanta Kalniņa un Vika rokoperā “Ei, jūs tur!” - par to, ka vēsture diemžēl atkārtojas un mēs no tās diezgan maz mācāmies, iespējams, arī no kļūdām, un ka vārds “brīvība” ir ļoti visaptverošs.

Kad mēs kļūstam brīvi, ko mēs ar šo brīvību iesākam? Vai tas nav kārtējais cietums, kurā mēs sevi ieliekam kā cilvēki, kuri nemāk rīkoties ar brīvību, nemāk nest atbildību?

Tad ir šis iestudējums, pateicoties Agitai Rimšēvičai, “Jasmīnas korim” un galveno lomu atveidotājiem Atim Zviedrim un Viktorijai Majorei. Šie ir tie jautājumi, kurus caur šo iestudējumu uzdodam paši sev un viens otram - kas ir tas matrikss, un vai mēs saprotam, ka ar programmām, musturiem, uzstādījumiem, kā būtu jābūt, vismaz iekšēji mēs varam saglabāt savu brīvo lidojumu, brīvo skatījumu uz notikumiem, parādībām, lietām? Citējot papa dziesmu - vien uz "lietām, kuras tā ar’ nekad nepāriet", uz lietām, kas ir mūžīgas: brīvība, mīlestība, cerība.

Šis iestudējums ir tapis pēc “Jasmīnas kora” un diriģentes Agitas Rimšēvičas idejas un iniciatīvas. Jūs uzreiz dedzīgi atsaucāties šai domai?

Protams, atsaucos ļoti dedzīgi. Esmu redzējusi šo iestudējumu ar Ievu Akurateri un Igoru Siliņu, televīzijas iestudējumu, arī ar Martuku - Martu Kristiānu Kalniņu - un Ditu [Lūriņu].

Ir pagājis laiks, bet tēmas ir nemainīgas un klātesošas ik brīdi, katru dienu, katru nakti, katru krēslas stundu, kad mēs uzdodam jautājumu - vai te kāds ir un vai es esmu pats sev?

Jūsu rīcībā nav gluži profesionāli aktieri, jo īpaši koris. Kā Jums veicas šajā darbā?

Mums ar horeogrāfi Elīnu Gaitjukeviču veicas brīnišķīgi. Pēdējais mēģinājums mani kā profesionāli ļoti iepriecēja. Ar Viktoriju esmu strādājusi operas “Matīss, kausu bajārs” iestudējumā, ar Ati ir iziets cauri “Lāčplēsim”, “Sfinksai”, “Neglītajam pīlēnam” jeb “Galms (pa)galmā”, arī “Īkstītei”.

Mans uzstādījums viennozīmīgi bija, ka Atis noteikti būs galvenajā lomā, un Agita nāca ar priekšlikumu, ka otra varētu būt Viktorija. Manuprāt, viņiem ir lielisks duets un šīs rokoperas interpretācijā viņi viens otram ļoti piestāv. Jā, korim ir uzlikta augsta latiņa, bet viņi lieliski ar to tiek galā.

Tiem, kas redzējuši Ievas Akurateres versiju, atmiņā ir gaišmataina būtne. Viktorija vizuāli ir pavisam savādāks tēls. Tas nekas?

Tas nekas, bet viņas abas ir ārkārtīgi iekšēji spēcīgas un stipras sievietes. Vēl arī nav redzētas Viktorijas vizuālās pārvērtības un tas, kā viņa izskatīsies izrādē. Jums jānāk un jāskatās.

Rokoperas librets tapis pēc armēņu izcelsmes amerikāņu rakstnieka Viljama Sarojana [William Saroyan] viencēliena motīviem, un tajā ir teksts: “Ja tu atnāc un manis te nav, brauc prom uz Sanfrancisko”. Ilgas par tikšanu uz Sanfrancisko bija iekodētas jau šajā darbā, un arī 1977. gada versijā šis teksts bija atstāts, zināmā mērā arī tādēļ bija problēmas šo iestudējumu palaist dzīvē.

Rēzija Kalniņa: Ir ārkārtīgi svarīgi saprast, ka Sanfrancisko nāk no spāņu valodas un nozīmē “Svētais Francisks”. Mēs paceļam pilsētas nozīmi drusku debešķīgāk. Lai tiktu ārā no būra vai provinciālas uztveres un domāšanas, mums jāceļas augšup pa vertikāli.