5. novembrī plkst. 19.00 Lielajā ģildē notiks festivāla WINTERFEST atklāšanas koncerts, kurā kādreizējie rīdzinieki vijolnieks Vadims Gluzmans un pianists Jevgeņijs Sinaiskis spēlēs Ludviga van Bēthovena, Igora Stravinska, Riharda Štrausa un Pētera Vaska skaņdarbus.

Ar Vadimu Gluzmanu sarunājamies laikā, kad viņš ar Stavangeras simfonisko orķestri un Andri Pogu Oslo un Stavangerā spēlē solo Pētera Čaikovska Vijolkoncertā.

Kāda izveidojās sadarbība ar Andri Pogu?

Šis ir tas retais gadījums, kad tu kādu mūziķi satiec pirmoreiz un ne par ko nevajag domāt. Viss notiek dabiski. Pēc koncerta Andrim teicu, ka pavisam reti ir tā, ka es saprotu, nē, pat nevis saprotu, bet jūtu, ka man nav nepieciešams skatīties uz diriģentu — es zinu, ka viņš ir ar mani. Tā ir liela laime.

Skatījos koncertgrafiku. Varbūt kļūdos, bet tāds iespaids, ka biežāk uzstājaties ar orķestriem, mazāk kamermūzikas koncertos.

Diemžēl jums taisnība.

Tā ir jūsu izvēle?

Tas ir dzīves fakts. Tā nav gluži mana izvēle. Pareizāk sakot, tā nepavisam nav mana izvēle. Man ļoti patīk spēlēt kamermūziku, un es pat izveidoju kamermūzikas festivālu, tāpēc ka manā dzīvē pietrūka kamermūzikas un gribējās spēlēt to biežāk. Bet

mūslaiku mūzikas dzīvē  koncertu piedāvājuma ziņā orķestri ir aktīvāki, turpretim kamermūzikas pasākumu rīkotāju kļūst arvien mazāk un mazāk, un pēc pandēmijas situācija ir pavisam bēdīga šajā jomā. Tāpēc arī mans koncertgrafiks izskatās tāds, kādu jūs to redzējāt.

Tātad svētdienas koncerts sanāk tāda kā ekstra.

Visupirms tā ir ekstra nevis tāpēc, ka kamermūzikas koncerts, bet tāpēc, ka koncerts notiek Rīgā. Tā ir emociju gūzma, man tas ir ļoti svarīgi. Bet jā — mēs ar manu labu draugu un skatuves partneri Jevgeņiju Sinaiski pamanījāmies šogad tomēr ieplānot vairākus kopīgus koncertus, lai atzīmētu mūsu simtgadi. Mums abiem šogad apritēja piecdesmit, un tā nu mēs atzīmējam kopīgus simt.

Vai izjūtat šos piecdesmit kā īpašu slieksni? Varbūt noteikta vecuma krīzes posmu?

Nekā tamlīdzīga. Man tam nav laika.

Lūdzu, raksturojiet dažos teikumos Jevgeņiju Sinaiski!

Kā mūziķim viņam rokas aug tieši no ausīm. Pilnīgi fenomenālas spējas uz sajušanu un savienošanos. Dziļas zināšanas. Kamermūzikas repertuāru viņš zina, kā reti kurš. Un viņš spēj ne tikai nospēlēt, bet arī izskaidrot jaunākajai paaudzei šo visu, tas ir vēl pavisam īpašs talants. Jevgeņijs ir spožs pedagogs, mēs ar viņu kopā strādājam ne tikai uz skatuves, bet arī meistarklasēs, un ir liels prieks to darīt.

Taču līdzās visam šim Jevgeņijs ir mans tuvākais draugs, pirms daudziem gadiem septiņu gadu vecumā mēs apsēdāmies vienā solā Emīla Dārziņa speciālajā mūzikas vidusskolā, un kopš tā laika esam draugi.

Liekas, tas ir retums, kad draudzība saglabājas tik ilgi.

Mēs abi to ļoti augstu vērtējam. Un katra ierašanās Rīgā ir kas īpašs — tā ir atbraukšana uz mūsu bērnību, uz pirmsākumiem.

Vai jums bija laimīga bērnība?

Jā. Varbūt ne gluži tādā nozīmē, kādā es runātu par laimīgu bērnību, bet — jā.

Šo, lūdzu, paskaidrojiet.

Vispārējā priekšstatā par laimīgu bērnību neietilpst piecas stundas dienā spēlēt vijoli. Tas neliekas pareizi. Bet, no otras puses, esmu neiedomājami pateicīgs par to — redzat, es pat uz mūsu intervijas sākumu nepaspēju nolikt vijoli malā. (smiekli)

Mums Izraēlā ir tāds teiciens “kārtīgs puika no Jeruzalemes”. Es nepavisam tāds nebiju. Pratu sagādāt, teiksim tā, grēdām nepatīkamu momentu gan skolotājiem, gan vecākiem.

Un varbūt tieši tāpēc mana bērnība palikusi atmiņā kā laimīga, jo bija zināms līdzsvars starp šo stingro režīmu un visu ko citu — mēs pamanījāmies gan novembrī ievelties upē, gan izskraidīties pa kapsētām, vārdu sakot, bijām arī bērni kā bērni. Ne vienmēr tas beidzās laimīgi, bet atmiņas tomēr ir brīnišķīgas.

Vai joprojām esat kontaktā ar savu kādreizējo vijolspēles skolotāju Romanu Šnē?

Jā, pilnīgi noteikti. Viņam būšu pateicīgs, cik ilgi vien spēlēšu vijoli, un es ceru, ka spēlēšu ilgi. Viņam piemita bezgalīgs pacietīgums. Tagad, kad pats pasniedzu vijolspēli, ar šausmām domāju, kā uzvedos, kad biju mazs.

Un vēl viens liels Romana Šnē talants ir spēja nošķirt svarīgo no nesvarīgā. Iet pa ceļu, kur ir tikai svarīgais. Tas ir pilnīgi neticami. Nezinu, vai tā ir dievišķa dabas dāvana vai pieredze, varbūt abi kopā, lūk, šis redzējums — kurp doties. Tā ir izcila pedagoga pazīme.

Nemaz nerunāsim par to, ka man jau ir piecdesmit, bet es līdz šim (jāpieklauvē pie koka) neesmu piedzīvojis nekādas ar vijolspēli saistītas traumas, bet jāņem vērā, ka vijolnieka poza ir cilvēkam absolūti nedabiska.

Romans Šnē ne tikai redzēja mūs kā topošos mūziķus, bet arī mācēja pareizi iedot instrumentu rokā, esmu par to runājis ar daudziem, arī ar savu draugu Sandi Šteinbergu. Pagājuši vairāk nekā četrdesmit gadu, un man joprojām viss ir kārtībā.

Tieši kur ir tā pozas nepareizība anatomiskā ziņā?

Nu… Mirkli pagaidiet. (noliek vijoli) Vai esat kādreiz uz ielas redzējis cilvēku ar šādu roku? (rāda vijolnieka kreisās rokas leņķi)

Laikam gan nē.

Tieši tā. Bet vijolniekam šādā pozā jāstāv vairākas stundas dienā. Tas ir nepareizi. Pleci katrs savā virzienā, mugurkaula nobīdes, kuru rezultātā praktiski visiem vijolniekiem un altistiem ir lielākas vai mazākas mugurkaula problēmas. Čells ir daudz dabiskāks instruments. Klavieres ir daudz dabiskāks instruments, kaut gan arī šajos gadījumos sēdēt daudzas stundas dienā pie instrumenta nav nekas labs. Teiciens “māksla prasa upurus” ir absolūti pareizs.

Kā izvēlējāties programmu svētdienas koncertam?

Skatījāmies uz to pilsētu sarakstu, kur grasāmies spēlēt, un mūsu simtgades sakarā izvēlējāmies mūziku, kas mums dārga un ko esam savulaik spēlējuši. Saistībā ar Rīgu likām programmā Pēteri Vasku…

…mazliet vasaras vēlā rudenī…

…jā, vasara novembrī [Pētera Vaska “Mazā vasaras mūzika”].

Pēteri ļoti mīlu un uzskatu viņu par lielu personību, kas stāv pāri ģeogrāfiskām robežām un ir ārpus laika. Bet Pēteris ir arī spēcīgi sakņots nacionālajā kodolā, tas caurstrāvo visu viņa daiļradi.

Nāk prātā jūsu “Tālās gaismas” ieskaņojums un arī Klavieru kvarteta ieraksts ar Ilzi Kļavu, Reini Birznieku un Andželu Jofi.

Nekad neaizmirsīšu tās trīs ieraksta dienas — smiekli, asaras, tas bija neticami. Augsta mūzika. Kad tu tādai pieskaries, sajūta ir satriecoša.

Vai jūsu attiecības ar Pēteri var nosaukt par draudzību?

Pārāk spēcīgi cienu Pēteri, lai sauktu šo par draudzību, neesam arī tik tuvi. Bet ik reize, kad satiekamies un sarunājamies, tā ir dziļas iedvesmas akas sajūta. Pat tad, ja runājam par sviestmaizi ar siļķi. Nav nozīmes sarunas priekšmetam. Svarīgi, kāds ir Pēteris un kas ir Pēteris — man viņš ir nebeidzams gaismas avots.

Vēl Rīgas koncerta programmā ir Stravinska “Itāļu svīta”, Bēthovena Septītā sonāte un Riharda Štrausa sonāte.

Stravinski mēs ar Jevgeņiju spēlējam jau daudzus gadus, mums šī svīta ļoti patīk, un tas ir brīnišķīgs koncerta sākums: tu izej uz skatuves un saki — laipni lūgti!

Bēthovena sonāte mūsu repertuārā ir salīdzinoši nesenāk, un caur šo sonāti mēs ļoti daudz sapratām par Bēthovena stilu, par viņa mūzikas valodu, mums bija daudz atklājumu pašiem priekš sevis, kad izlasījām Černi traktātu par Bēthovena atskaņošanu. Izrakāmies cauri grēdai materiālu, daudz ko interesantu secinājām, un mūsu Bēthovena atskaņošanas maniere krietni mainījās, un nu gribas to parādīt uz skatuves.

Savukārt Štrauss mums ir līdzeklis, kā pateikt, cik ļoti mīlam Rīgu. Šo sonāti rakstījis iemīlējies cilvēks, kuram ir deviņpadsmit gadu, viņš tikko iepazinies ar savu topošo sievu.

Lūk, arī īsumā viss par programmu. Nemeklēsim te dziļu filozofiju. Šie skaņdarbi gluži vienkārši labi piestāv cits citam.

Jāspēlē mūzika, kurai tu tici. Viss pārējais nāks pats no sevis.

Patika jūsu Bēthovena Vijolkoncerta nesenais ieskaņojums.

Ar Bēthovena koncertu man ir drusku īpašas attiecības. Nez kāpēc tiku gluži intuitīvi nolēmis, ka nespēlēšu šo koncertu publiski, iekams nebūšu kļuvis trīsdesmit gadu vecs. Es, protams, mācījos to, laiku pa laikam atgriezos pie šīs mūzikas, bet uz skatuves ar šo opusu negāju. Man jau bija diezgan aktīva koncertdzīve, bet neviens orķestris neaicināja mani spēlēt Bēthovena koncertu līdz tai sezonai, kad man apritēja trīsdesmit. Un, protams, pirmais orķestris, kas aicināja spēlēt Bēthovenu, bija Camerata Jerusalem! No visām pasaules pilsētām es Bēthovena koncertu spēlēju tieši Jeruzalemē.

Kosmoss sadzirdēja jūs.

Negribētu lietot tik spēcīgus vārdus, jo neattiecos pret sevi tik pārnopietni, bet kaut kas manā lēmumā, acīmredzot, bija pareizs.

Kopš tā brīža pagājuši divdesmit gadi, laika gaitā esmu daudz mainījis savā attieksmē pret šo mūziku un joprojām turpinu mainīt. Burtiski pirms dažām nedēļām Ostravas orķestris atklāja sezonu, un es spēlēju Bēthovena koncertu Vasilija Sinaiska vadībā. Tā bija mūsu pirmā kopīgā reize ar šo skaņdarbu.

Es, protams, nopietni gatavojos katram koncertam, bet šajā reizē mana atbildības sajūta bija varbūt pat vēl lielāka, un atkal daudz kas lasījumā mainījās, tas kaut kā notiek dabiski, es šo procesu pat nevaru apstādināt.

Vai Vasilijs Sinaiskis un Jevgeņijs Sinaiskis ir līdzīgi?

(pauze) Atbilde ir — jā. (pauze) Protams, viņi ir līdzīgi, tā ir viena ģimene, tēvs un dēls. Abiem piemīt tas saasinātais jutīgums, par ko jau runāju. Spēja nojaust partnera vēlmi vēl pirms laika. Tāda kā superintuīcija. Tajā pašā laikā viņi ir dažādu paaudžu cilvēki, izgājuši absolūti atšķirīgas skolas. Daudz kas no tā, ko mēs ar Jevgeņiju attiecībā uz Bēthovenu uzskatām par pašsaprotamu, raisīja Vasilija Sinaiska sejā zināmu izbrīnu. Bet — visu cieņu — viņš savā cienījamā vecumā un nostiprinātā pārliecībā par to, kā kam jāskan, bija tomēr neticami koleģiāls attiecībā uz krietni jaunāku cilvēku un darīja visu, lai mēs atrastu kopīgu Bēthovenu.

Vai ir kāda vieta Rīgā, kas jums sevišķi spēcīgi iespiedusies atmiņā?

Tas ir mežs netālu no mājas, kur dzīvoju Imantā-5. Tajā mežā bija kaut kas tāds, ko es joprojām meklēju. Un, kad atrodu, esmu neticami laimīgs. Tur bija klusums. Dzīvs klusums. Bet klusums. Toreiz es to nesapratu, biju pārāk mazs, lai apjēgtu, kāpēc man tur ir labi. Man vienkārši bija labi. Braukājos ar divriteni, slēpoju, tāpat vien pastaigājos. Dzīvesveida dēļ Imantā man nebija draugu.

Biju puika, kas spēlē vijoli, un tas neskaitījās nekas labs. Biju viens. Un tad šie brīži mežā. Interesanti, ka kaut ko līdzīgu sajūtu arī mežā, kas ir netālu no mūsu mājas Čikāgas piepilsētā.

Sarunas noslēgumā — kā jums šķiet, kur patlaban virzās pasaule?

(ļoti gara pauze) Varbūt tāpēc, ka esmu kļuvis vecāks, varbūt tāpēc, ka viss ir tik šaušalīgs, man lielas bailes par manu meitiņu. Mēs atbraucām uz Izraēlu 1990. gadā. Un agrāk nekad nebija tādas sajūtas, kā tagad. Savulaik mēs drīz vien pieradām pie kara. Burtiski četrus mēnešus pēc mūsu ierašanās sākās Līča karš un Irāka šāva raķetes uz Izraēlu. Mēs gāzmaskās sēdējām nobruņotās istabās.

Protams, es biju daudz jaunāks, man bija sešpadsmit gadu, varbūt tāpēc tik spēcīgi neizjutu bailes, tomēr tikai tagad ir tā baisā sajūta, ka viss patiešām var izvērsties pagalam slikti. Liekas, ka ir kaut kādi spēki, kas gatavo mūs tam, ko savulaik sauca par final solution un attiecināja uz ebrejiem, bet mūslaikos var izrādīties, ka tas attieksies uz visiem.

Patlaban vairāk nekā jelkad esmu laimīgs par to, ka izvēlējos mūziķa profesiju, jo tā ir iespēja paslēpties un neredzēt, kas notiek pasaulē. Tās 25 minūtes, kamēr ilgst Štrausa sonāte, es to visu neredzu. Uz šo laiksprīdi esmu vienkārši iemīlējies. Visu pārējo laiku — ir smagi.